krèncelēt ² [kren̂celêt Jürg.], -ẽju, intr., hüsteln: viņš nuolaida acis, stuomījās, tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt Kaudz. M. viņš visu nakti kasījās, pūta an krencelēja Balss, [Fest.].

Avots: ME II, 273

I krèncelêt: auch (mit en̂ ² ) AP.; Ramkau.

Avots: EH I, 649

‡ *II krencelêt, zu erschliessen aus ìekrencelêtiês.

Avots: EH I, 649