ku

I ku, st. kur, seht oft in der Volkssprache, wo, wohin: ku, gailīti, tu tecēji? BW. 6748.

Avots: ME II, 297

ku

II ku, = ka: es dzirdēju, ku viņš atnācis Mar. n. RKr. XVII, 147. [Wohl verkürzt aus ostle. kū > kuo.]

Avots: ME II, 297