kust
I kust, kùstu, kusu, intr.,
1) schmelzen, tauen:
ārā kūst. sniegs sāk kust. vējš pūš uz kušanu, des Windes Wehen deutet auf Tauwetter; fig.: ai dieviņ. sirdis kūst; kas balsnīti klausījās BW. 443;
2) ermüden, müde werden:
luocekļos kūst spē̦ks Saul. nevaruot vairs paiet, - kūstuot nuo kājam nuost LP. V, 123. zirdziņi kūst nuost un krīt uz de̦guna. das Schmelzen, Tauen. Zu kusls s. dies).
Avots: ME II, 328
1) schmelzen, tauen:
ārā kūst. sniegs sāk kust. vējš pūš uz kušanu, des Windes Wehen deutet auf Tauwetter; fig.: ai dieviņ. sirdis kūst; kas balsnīti klausījās BW. 443;
2) ermüden, müde werden:
luocekļos kūst spē̦ks Saul. nevaruot vairs paiet, - kūstuot nuo kājam nuost LP. V, 123. zirdziņi kūst nuost un krīt uz de̦guna. das Schmelzen, Tauen. Zu kusls s. dies).
Avots: ME II, 328