kvelkstēt
II kvel˜kstêt [Bl.], kvelkš (ķ) êt, -u, -ẽju, intr., [kvèlkstēt 2 Lis., Bers.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd), laut sprechen: suns, zaķi dze̦nādams, kvelkstēja Elv., [Wessen]. suns jau kvelkstēt sāk St. [kvelkšķêt Bers., Unsinn schwatzen.] Vgl. kvalkšķêt.
Avots: ME II, 352
Avots: ME II, 352