kņadzêt, - u, - ẽju, [schallen Nötk.]: vēži spārdās, ka kņadz vien Jaun. mežk. 50.

Avots: ME II, 252

kņadzêt, ‡

2) keifend schwatzen
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635