I lâsts, [lāsta Für. I], gew. Pl.,

1) der Fluch:
Sprw. kaķa lāsti debesīs nekļūs. dieva vārdi mutē, lāsti sirdī. nelīdz ne lāsti, ne pātari. lāstus nuoņemt, den Fluch aufheben, lösen Tr. IV, 526;

2) der Kirchenbann:
lāstiem apkŗaut, in den Bann tun. bez tam tas nuo pāve̦sta ir lāstuos Dünsb. Zu lâdêt.

Avots: ME II, 442

I lâsts,

1): ļaužu lāsti BW. 29847, 1 var. priekšā tevim mīļi vārdi, pakaļā lāstu maiss 31474. tuo lāstu tik daudz, ka nesabē̦rtu maisā N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 729

[II lāsts LKVv., Bers., = lãksts.]

Avots: ME II, 442

II lāsts,

1): zuosis lāstuos dadināja Virza Straumēni ² 59, (mit ã ) Schwitten.

Avots: EH I, 729

‡ III lâsts (?) Warkl. "= ass 2": kraut malku lāstuos.

Avots: EH I, 729