labpràtîgs,

1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;

2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.

Avots: ME II, 396

labpràtîgs,

2): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 282).

Avots: EH I, 710