laîšķa (> hochle. laîška ): auch Plida, Prl., Ramkau, Sonnaxt, (mit aî ² ) AP., (mit ai ) Bērzgale, N.-Peb., Schwanb., Pas. VIII, 301, XII, 351 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 715

I laĩška [mit hochle. šk aus šķ?], comm., laĩšķis [Dond., Selg., Lautb.], der Lecker, der Speichellecker, der Schmeichler; krējuma laišķis, der Zeigefinger. Zu laizît.

Avots: ME II, 413

I laĩška: likšas mēle, laiškas mēle, kam tu manu dziesmu ņēmi? BWp. 908, 5.

Avots: EH I, 715

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene ² I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414

II laiška,

1): laĩšku lapa "ūdens ruozes lapä AP.

Avots: EH I, 715