I lakstît,

1): auch Aahof, AP.; Bērzgale, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, N.-Peb., Prl., Zvirgzdine, Pas. III, 125; VII, 327, 342; VIIl; 93, 102, 104, 349, 389; XI, 296, Tdz. 51365;

2): geil sein
Lng.: glabājieta ... miesu, tuomē̦r ka tā nelaksta Manz. Post. II, 21.

Avots: EH I, 717

‡ II lakstît Bauske "zwitschern" (?): putniņi laksta.

Avots: EH I, 717

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. -tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416