lietus
liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.
Avots: ME II, 507
Avots: ME II, 507