linte, linta St., tahm. n. U., ein Band (zum Schmuck): zibiņa stars kâ linte nācis taisni uz zemi LP. VI, 58. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. lintītem (Var. lentītēm), bantītēm nere̦dz manu ce̦purīti BW. 13910, 1. Im VL. wird vielfach gerühmt der linšu vainadziņš, der mit Bändern geschmückte Kranz BW. 5317; 5903. [Nebst li. linta und estn. lińt "Zierband" aus mnd. lint "Band".]

Avots: ME II, 472, 473

II linte (unter lints),

1): auch Sessw., (mit ìn ² ) Saikava.

Avots: EH I, 743