ļuļˆķis C., [N.-Peb., PS.], Etn. I 34, [Grünh., Üxkül], luļķis U., MWM. X, 272, [Ruj. (in Ruj. mit ļ̃), Bers., Mar., luļˆķis N.-Schwanb.], ļuļ̃ķene Smilt., acc. s. ļuļķeni RA., eine k1eine Pfeife, die man nicht aus dem Munde legt:dē̦ls smēķēja mazu ļuļķīti JK. V, 119; [ļuļ̃ķis Muremois, Kalz., ļuļˆķis2 Gr.-Rönnen, eine hässliche Pfeife. In Sehren = luļķis 2.] Aus poln. lulka [od. wruss. люлька dass.]
priẽžuda, der vordere Teil des Brotofens, wo man beim Fegen des Ofens die glūhenden Kohlen zusammenscharrt Grünh.: pemšu kādu klēpīti žagaru, iemet'tsu priežudā, varēsi paguozēties. izvilcis luļķi, piegāju pie prie̦tudas. pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabũtu kādu uogli Alm. Wohl ein Lituanismus; vgl. priẽdaza.