aizkluburēt
‡ àizkluburêt, mühsam oder hinkend hin-, weggehen (von alten oder lahmen Menschen oder Pferden) Siuxt.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lubu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lubu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)
aizsluburot
atkluburēties
iekluburēt
izkluburēt
‡ izkluburêt "mit Mühe hinausgehen" Frauenb.: dzē̦rājs tikkuo varēja i. nuo dze̦rtuves laukā.
Avots: EH I, 456
Avots: EH I, 456
izkluburēties
izkluburêtiês, vergebliche Gägne machen: izdauzījuos, izkluburējuos visu aunu dienu, bet ne˙kas neiznāca Naud.
Avots: ME I, 753
Avots: ME I, 753
kluburāt
kluburât, - ãju, intr., hinken, sich mühsam fortbewegen: kur tad nu kluburāsi? Lind. Mag. XIII, 2, 70.
Avots: ME II, 233
Avots: ME II, 233
kluburēt
kluburs
kluburs
II kluburs, ein lahmer, ein schwächlicher, unbeholfener Mensch Lind. Mag. XIII, 2, 70; kluburu kluburiem iet, watscheln, unbeholfen gehen Lub. [Nebst li. klùbti" klùpti", klùbunduoti" klìbinduoti" zu got. hlaupan "laufen", wenn got. h - hier auf velarmen k beruht; s. Zupitza Germ. Gutt. 118 und Hoffmann Γέρας 51.]
Avots: ME II, 233
Avots: ME II, 233
sluburēt
sluburiski
sluburs
Šķirkļa skaidrojumā (20)
aizklubašot
àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklunkurēt
jumts
jùmts: salmu jumti BW. 17733. skuju j. 18904. apakš ... lubu jumta 27451; jumta rati, ein verdeckter Wagen.
Avots: EH I, 567
Avots: EH I, 567
ķempele
ķem̃pele, ein Klotz auf dem Lubbendache Dond., [Wandsen]: kad pirmā, apakšējā lubu aila bija nuoklāta, tai uzlika pār vidu kārti un tad ķempeli (sluogu), lai vējš nevarē̦tu lubas atcelt Konv. 1 763.
Avots: ME II, 364
Avots: ME II, 364
klobt
‡ kluobt (mit ļ zu lesen?) "?": tuos (palagus) kluobj uz lubu jumtu čukuriem ME. II, 568 sub maũkna.
Avots: EH I, 624
Avots: EH I, 624
klubežot
klupt
klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,
1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;
2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;
3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]
Avots: ME II, 236
1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;
2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;
3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]
Avots: ME II, 236
kurīca
luba
luba,
1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;
2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;
3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡
5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡
6) = libis II Salisb.; ‡
7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.
Avots: EH I, 759
1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;
2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;
3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡
5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡
6) = libis II Salisb.; ‡
7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.
Avots: EH I, 759
luba
luba (li. lubà "Deckenbrett", [apr. lubbo "Brett"]),
1) Linden- od. Tannenrinde; [die Planzendecke des
Me̦lle̦ze̦rs in Grenči];
2) die lange Dachschindel
[Dond.], U., [s. auch Bielenstein Holzb. 341];
3) das Brett
Lasd., namentl. ein Ablegebrett an der Wand, Regal BW. 12926, 5: liek uz lubu (Var.: plauktu), krīt zemē BW. I3011; [s. auch Bielenstein Holzb. 361 und 559];
4) der Sehund:
lubu literātūra, prece, Sehundliteratur, Schundware. lubu Juris, ein Schimpfwort. [Zu slav. lubs "Borke, Bast" (und wohl auch lъbъ "Schädel"), la. liber "Bast", an. laupr "Korb" u. a. (vgl. auch le. luobt), s. Berneker Wrtb. I, 741 u. 749 Walde Wrtb.2 425, Wood AJPh. XXIII, 201, Fick Wrtb. III4, 376 f., Feist got. Wrtb.2 243 u. 253.]
Avots: ME II, 509
1) Linden- od. Tannenrinde; [die Planzendecke des
Me̦lle̦ze̦rs in Grenči];
2) die lange Dachschindel
[Dond.], U., [s. auch Bielenstein Holzb. 341];
3) das Brett
Lasd., namentl. ein Ablegebrett an der Wand, Regal BW. 12926, 5: liek uz lubu (Var.: plauktu), krīt zemē BW. I3011; [s. auch Bielenstein Holzb. 361 und 559];
4) der Sehund:
lubu literātūra, prece, Sehundliteratur, Schundware. lubu Juris, ein Schimpfwort. [Zu slav. lubs "Borke, Bast" (und wohl auch lъbъ "Schädel"), la. liber "Bast", an. laupr "Korb" u. a. (vgl. auch le. luobt), s. Berneker Wrtb. I, 741 u. 749 Walde Wrtb.2 425, Wood AJPh. XXIII, 201, Fick Wrtb. III4, 376 f., Feist got. Wrtb.2 243 u. 253.]
Avots: ME II, 509
lubstājs
lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.
Avots: EH I, 759
Avots: EH I, 759
lubstājs
lubstãjs, lubstàvs 2 Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]
Avots: ME II, 509
Avots: ME II, 509
lubt
maukna
[maũkna Lautb., Wandsen], maũknas [Kand.], Nigr., màuknes C., U., Ahsw., Popen, Tals., maukni U.,
1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;
2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].
Avots: ME II, 568
1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;
2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].
Avots: ME II, 568
palaids
*palaids,
1) "?": nuo palaida balkas vežu, tās bij labas ustabai BW. 5175;
2) "= palaîda 3" Lubu.
Avots: EH II, 148
1) "?": nuo palaida balkas vežu, tās bij labas ustabai BW. 5175;
2) "= palaîda 3" Lubu.
Avots: EH II, 148
pants
pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
saluba
‡ saluba Frauenb. "ein grosses, gekauftes Tuch (lakats)": ve̦cuos laikuos se̦gušas uz ple̦ciem salubu. me̦lna salubiņa BW. 2728, 3 var.
Avots: EH XVI, 427
Avots: EH XVI, 427
slubīt
slubît, -īju, schlaff gehen: kur nu slubīsi pa pašu pusdienas laiku? Tirs. n. RKr. XVII, 78. Nebst slubur- entweder zu li. (žem.) slubnas "schwach, matt" resp. zu got. sliupan "Schleichen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710), oder aber zu li. šlùbas "hinkend, lahm" (vgl. auch le. slums).
Avots: ME III, 940
Avots: ME III, 940
sūds
sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I 4 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 2
Avots: ME III, 1130
Avots: ME III, 1130
šukāt
šukât, -ãju, suchen (nur von Hunden gesagt PS.) Erlaa, Pianhof, schnüffeln AP., wittern: suņi šukā pēdas Bers., Lubu., Saikava, Zaravič. ve̦lns sāk uostīt un šukāt Pas. II, 219 (aus Ronneb.). Zunächst aus r. шукать "suchen".
Avots: ME IV, 105
Avots: ME IV, 105