lukte Manz., Glück, [Für. I], lukts, -s, die Leuchte, Laterne, Fackel: juo bauslis ir lukte Spr. Sal. 6, 23. tanī laikā es izmeklēšu Je̦ruzalēmi ar luktīm Zeph. 1, 12. (bezdievīguo lukte izdzisīs Glück Spr. Sal. 24, 20. lai tavs vārds manām kājām par lukti būtu Manz. Post. II, 146.] ar luktīm, mit Fackeln Fürecker. [Aus mnd. luchte dass.; jetzt unbekannt.]

Avots: ME II, 511

‡ II lukte Zabeln n. FBR. IV, 65, = lukta 2.

Avots: EH I, 761