līknāt

lìknât, -ãju Spr., gew. lìkņâtiês, -ãjuôs, lìkņuôtiês [Salisb., Erlaa, Kokn. n. U. ], sich bücken, ducken, in gebückter Stellung sich zu schaffen machen: sākumā viņš cītīgi līkņāja, bet tâ kâ uogu ne+˙cik nebija, tad drīz vien vīram apnika Latv. tas sāka līkņāties ao luopu silēm MWM. VIII, 592. dažās (bedrēs) vēl līķņāja cilvē̦ki un kasās aiz˙vien dziļāk Latv., [Mar. ].

Avots: ME II, 485