mâkulis, f. mâkule, einer (eine), der (die) seine (ihre) Sache kennt, der Kenner, die - in [Stelp.]: mākulīti dieviņš māca, nemākuli māmuliņa BW. 3035. nāc, mākule, lūkuoties nemākules pūriņā! 25220.

Avots: ME II, 580

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis ² Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis ² Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580

I mãkulis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Pankelhof, Schwitten, Siuxt, Wainsel, (mit à ² ) Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Prohden, Saikava, Sonnaxt; eine kleine Wolke (mit ã ) AP., C., Salis, (mit à ² ) Bērzgale, N.-Rosen: pie zilās; ar pare̦tiem mākulīšiem ruotātās debess Janš. Apskats 1902, 17. piesūcies kai m., völlig betrunken Warkl.; der Nebel Erlaa n. BielU.

Avots: EH I, 790

‡ III mākulis "der sich aufstopft" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aufstopfen" ). Zu màktiês 1?

Avots: EH I, 790