I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615

I mèļuôt: auch (mit è ² ) Oknist (plaudern), Wessen (scherzen), Azand. 11, (mèļât ² ) Kaltenbr., Warkl. (scherzen, mit leichtem Humor plaudern, Witze machen).

Avots: EH I, 806

II mēļuôt, blau färben: mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā; kas kait man nemēļuot, man mammiņa mēļuotāja BW. 7181; 5685. Zu mẽļš.

Avots: ME II, 615

II mēļuôt: "7181; 5685" ME. II, 615 zu verbessein in "7181 (ähnlich 5685)".

Avots: EH I, 806