maks
maks,
1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5.
grib dalderis zīda maku 34303.
maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡
2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen Seyershof:
tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!Avots: EH I,
779
maks
I maks (li.
mãkas), Demin.
maciņš, verächtl.
maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,:
kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136;
bultu od.
bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]Avots: ME II,
554
maks
II maks,
ein Seefisch, paplata zivs jūŗā, kuŗas gaļa gluotaina, maz garšīga. Nach U.
maku zivs, ein Seefisch, vielleicht Aalmutter. - vgl. auch maksts Il.Avots: ME II,
554
maks
[
III maks Lis., N.-Peb.,
= maksts III.]
Avots: ME II,
554