mañtîgs [li. mantingas LtT. I, 232],

1) wohlhabend:
mantīgi uzdzīvuotāji Vēr. II, 1074;

[2) geizig
Salisb.].

Avots: ME II, 562

mañtîgs, 2): auch AP., Ramkau: viņš ir pasaul m., viņš jau pat ēst nedrīkst Salis; habsüchtig Segew., Seyershof.

Avots: EH I, 782