mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610

mežģît,

1): mežģītās juostas strīpītēm savilka pie sienas un ar pirkstiem lasīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 804