Paplašinātā meklēšana

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

dulume̦lns, schwärzlich: dulume̦lns tautu dē̦ls BW. 21347, 1.

Avots: ME I, 513

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

izme̦luôt, ‡

3) Unwahres aussagen
Warkl.: kurš nuo mums izme̦luošuot vairāk Pas. XII, 515.

Avots: EH I, 466

izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,

1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;

2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,

1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;

2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)

Avots: ME I, 770

ķirme̦laîns, ķirmulaîns, ķirmuluojs, voller Larven: labāk dzēru purviņā ķirme̦lainu (ķirmuluoju, ķikurainu) ūdentiņu BW. 24328.

Avots: ME II, 384

‡ kume̦lē̦ks Pilda n. FBR. XIII, 49, Derninutivform zu kumeļš 1.

Avots: EH I, 673

kume̦lē̦ns: auch Tdz. 46008, Brigadere Daugava I, 1343, AP., Ramkau, Rutzau, (mit -e̦ns ) Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 673

kume̦lẽ̦ns, ein kleines Füllen: es nākuotnei ieskrēju krūtīs kâ saskrējies kume̦lē̦ns Latv.

Avots: ME II, 311

me̦laģis: auch Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 797

me̦laģis (f. -ģe) N. - Bartau, me̦laiķis, Ringen, Lautb., der Lügner, me̦laģe tā tautu meita BW. 16786, 1. Aus li. melãgis dass.

Avots: ME II, 594

‡ me̦lât Saikava, = me̦luôt.

Avots: EH I, 797

me̦lavs Buschh., f. me̦lava, der Lügner, die Lügnerin.

Avots: ME II, 594

me̦ld^la ² : auch Lemb., Orellen.

Avots: EH I, 797

[me̦lˆda ² Treiden "eine Art Pflanzen mit langen, scharfen Blättern."]

Avots: ME II, 594

‡ me̦ldavs, das Wetterleuchten Fehteln n. Blese Latv. pers. v. I, 209, A. Schwanb. Zu apr. mealde "Blitz".

Avots: EH I, 797

me̦ldi,

1): m. ("?"), ņidras, saaudziet (linu laukā)! BW. 28321, 6 (aus Tirsen);

2): "= melmeņi" ME. II, 595 zu ersetzen durch "me̦ldu gaļa, = melmeņi".

Avots: EH I, 798

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

‡ me̦ldrains, voller Binsen: me̦lˆdraiņš ² e̦ze̦rs Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦ldrãji, Binsen: pie me̦ldrājiem e̦zermalā viziļuo un mirdz me̦lnā dzelme mēnesnīcā B. Vēstn.

Avots: ME II, 595

me̦l˜dri: gen. s. meldra BW. 28650 var.,

1): auch (mit e̦lˆ ) Serbig., (mit e̦lˆ ² ) Behnen, Frauenb., Pankelhof, Schwitten, Selg., Talsen, m. vien līguojās BW. 30973, 9 var. līdaciņa lielus me̦ldrus kustināja 12057, 2 var. labība kâ m. (von gut gewachsenem Getreide)
Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦l˜dri Irmelau, C.,

1) [mè̦ldri N. - Peb., me̦lˆdri ² Sessau], Binsen,
me̦ldi (scirpus); me̦ldru krē̦sls, Binsenstuhl; puķu me̦ldri, Wasserlilie (butomus umbellatus) RKr. II, 68; Konv. ² 2484;

2) beim Eisgange angeschwemmte Schlammhügel
Wolgund n. U. [Das -r- vielleicht aus stiebri.]

Avots: ME II, 595

me̦ldrus, etwas dicht beienander Stehendes ("biezi kuopā"): tam labība velnā me̦ldrū. gul me̦ldrū, lai aug arī labība me̦ldrū! Blieden n. Etn. I, 154.

Avots: ME II, 595

me̦ldzu zâle, s. me̦ldi.

Avots: ME II, 595

me̦lga zâle, s. me̦ldi; [in Nikrazen sei me̦lga zâle - welkes Gras].

Avots: ME II, 595

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III ^4, 317.]

Avots: ME II, 595

‡ me̦likis (sic!) Rothof, ein Lügner.

Avots: EH I, 798

me̦lˆkuonis ² Kand., Lennew., me̦lkunis ² [Salisb., Salis], Lind., Neugut, der Lügner. [Bei U. dazu auch ein Fem. me̦lkuna (für * me̦lnkuņa?); me̦lkun- wohl dissimilatorisch aus me̦lkul-.]

Avots: ME II, 595

me̦lkunis (unter me̦lˆkuonis ² ): auch (mit è̦l ² ) Stelph. n. FBR. XVIII, 11, (me̦lˆkunis ² ) Seyershof, (me̦lˆke̦ns ² ) Dond, n. FBR. V, 128.

Avots: EH I, 798

[me̦l˜le̦nãjs Wolmarshof, N. - Peb., mel˜lenājs PS., Trik.], aus mel˜nenãjs, der Schwarzbeerstrauch: mellenāji, zilenāji un citi purvu augi aug pa apakšu Kaudz.

Avots: ME II, 595

[me̦lluotņi,

1) "Weidekraut"
L.;

2) Stauden der
mellene Sessw.]

Avots: ME II, 596

me̦lluška, ein schmutziges Frauenzimmer Oppek. n. U.

Avots: ME II, 596

me̦l˜luža,

1): auch Frauenb., Demin. me̦llužīte BW. 29030 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜luža,

1) eine schwarze Kuh
Kand.;

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜mansērdzība AP., eine gewisse Krankheit.

Avots: EH I, 798

‡ me̦lmārciņš "unrichtig Pfund" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pfund").

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacaîns, schwarzäugig, brünett: me̦lnacainā Daugava MWM. IX, 369.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜nacîgs Ciema spīg. 12, = me̦l˜nacaîns.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnacte BW. 18407 var., = me̦l˜nace.

Avots: EH I, 798

me̦lˆnaînis, der Schwarze: ai krauklīti, me̦lnainīti! kam tu skaņi bungas siti? BW. 13615.

Avots: ME II, 596

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798

[me̦lnaîns, schwärzlich Wid.]

Avots: ME II, 596

me̦l˜nàlksnis: me̦llalksnīša krūmiņā BW. 19488, 3 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nàlksnis, die Scwarzerle.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.

Avots: EH I, 798

‡ me̦l˜nbal˜ts, schwarzweiss.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbēris, ein schwarzbraunes Pferd; me̦l˜nbẽ̦rs, schwarzbraun: (von Pferde): tīšām tautas sajūgušas me̦lnbērīšus kumeliņus BW. 17207.

Avots: ME II, 596

me̦lnbruñcĩte, die Scwarzröckige, Beiname der Schwalbe im VL.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nbrũns, schwarzbraun: spārnu sākums (mednim) me̦lnbrūns Konv. ² 2672.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ndebeši, schwarze Wolken: me̦lndebeši aizguluši vakariņa maliņā BW. 18221.

Avots: ME II, 597

‡ me̦l˜ndir̃sis Frauenb. "ein Schwein mit schwarzem Hinterem".

Avots: EH I, 798

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798

me̦l˜ngalˆvis,

1): visas (sc.: meitas) bija me̦lngalvītes BW. 530, 2.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ni, Adv. zu me̦l˜ns: me̦lni me̦lniem zirgiem, mit kohlschwarzen Pferden Aps.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nûksnẽjs, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Smilt., [Ronneb.], Bers., Lub., [Salisb., Salis]: me̦lnūksnējs ģīmis, me̦lnūksnēja pluta.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nkãjis, me̦l[n]kājiņš BW. 26853, der Schwarzfüssige; wer unreine Füsse hat.

Avots: ME II, 598

Me̦l˜nkalˆne, Montenegro.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nkùoks, das Ebenholz: griesti bija nuokvē̦puši me̦lnkuoka krāsā Jauns. Augšz. 11.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize: auch Iw.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize od. me̦l˜na màize, Scwarzbrot.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatîgs, schwarzhaarig: me̦lnmatīgu līgaviņu BW. 12167.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatis, f. -te, der (die) Schwarzhaarige, Brünette: me̦lnmate meitene Zalkt.

Avots: ME II, 598

me̦l˜umutis: Demin. voc. s. me̦lnmutiņ BW. 20329 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 799

[me̦l˜nmutis, der Schwarzmündige̦Schwarzmäulige; wer ein unreines, ungewaschenes Gesicht hat Kand.

Avots: ME II, 598

me̦lnuôgaîns, schwarzbeerig Konv. ² 2823.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nuôt,

1): auch Lng., Warkl.;

2): vārpas me̦lnuo vien (= pilnas me̦lniem graudiem) Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

me̦l˜npe̦lê̦ks oder me̦lni pe̦lêks, schwarzgrau: me̦lnpe̦lē̦ki kažuoki Vēr. II, 115.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nplaûga ² Frauenb., = me̦l˜nplaûka.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜nplaûgains ² Frauenb., = me̦l˜nplaûkaîns.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka: auch Dunika, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

‡ me̦lnplaukšņi BielU., = me̦l˜nplaûkas, Brandkorn.

Avots: EH I, 799

me̦l˜npurnis Ahs., der Schwarzmäulige: vai vērstīti, me̦l [n] purnīti! BW. 20375, 1.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nradze ,* der Schiefer Konv. ² 1414, 1797.

Avots: ME II, 598

[me̦lnraksts * Rainis VI, 249 (nach r. черновое), ein Brouillon.]

Avots: ME II, 598

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

me̦l˜ns,

3): vienuos me̦lnuos sviedruos Seyershof; ‡

5) dunduri krita m. vie[n] (gleich einer schwarzen Wolke, massenweise)
virsū Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

‡ me̦l˜nsaknis Iw., eine Beten-, Schnittkohl- od. Kohlpflanze mit dünner, dunkler, gleichsam verdorrter Wurzel.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsìmtniẽks ,* der Reaktionär, nach dem russ. черносóтенецъ.

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜nspalis Janš. Līgava I, 351, ein Messer mit schwarzem Stiel.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜nsprãklis: schon bei Elvers Liber memor. 242.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsprãklis, weisser Storch (ciconia alba) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nstràdnieks ,* einer, der grobe Arbeiten verrichtet, ein einfacher, gemeiner Arbeiter (nach dem russ. чернорабочiй) Duomas III, 316.

Avots: ME II, 599

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

[me̦lnu (?) zâles, Weidekraut L., Heidekraut (zum Schwarzfärben gebraucht) Wellig 77; Heidelbeeren U.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜num, zur Verstärkung von me̦l˜ns: lietus nāk me̦l˜lum me̦l˜ls (sehr schwarz) augšā Kand.

Avots: ME II, 599

me̦l˜numaîns, schwarzgefleckt, schmutzig: me̦lnumainā šķīvī gulēja divas reņģes AU.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nums, ‡

3) die Pupille
Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜numzâles, ein schwarzes Färbemittel: pajem me̦lnumzâles un nuome̦lnuo maisu! Sonnaxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nupe, ein Fluss mit dunklem Wasser, Beiname der Düna BW. 30710.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzaļš, dunkelgrün Konv. ² 3604.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. ²

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzils, schwarzblau: me̦lnzilas acis.

Avots: ME II, 599

me̦luôt: tādus mazus vārdus viņš me̦luo Baldohn n. BielU. Refl. -tiês: "tas ir mana tē̦va darbs ...", Reins me̦luojās Pas. IV, 77.

Avots: EH I, 780

[me̦luotņa Saussen "ein Lügner".]

Avots: ME II, 600

‡ me̦ls (Sing. zu me̦li); die Lüge: vai nu katru me̦lu klausīsies? AP. darīt kuo pa me̦lam (zum Schein) Salis. es tev me̦la neme̦luošu BW. 12410 var.

Avots: EH I, 799

‡ me̦lˆsuoņa ² Schwitten, Talsen "kas melš".

Avots: EH I, 799

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

‡ me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.

Avots: EH I, 799

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

‡ me̦luģene, fem. zu me̦luģis, die Lügnerin (wo?).

Avots: EH I, 780

me̦luģis: auch Iw., Siuxt.

Avots: EH I, 780

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600

me̦luķis (unter me̦luģis): fem. me̦luķe auch Frauenb.; lakstīgala me̦luķīte (Var.: me̦luģīte, me̦lkulīte) BW. 28159 var.

Avots: EH I, 780

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

nùome̦l˜nuôt,

1): auch Iw.; sietavas auduši baltas un tad nuome̦lnuojuši me̦lnas AP.;

2) (s. unter nùomel˜nêt): nuome̦lnuojuši skursleņi Jauns. Raksti VI, 52.

Avots: EH II, 67

nuome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nùome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nùome̦luôt,

1): "ar me̦liem nuoliegt" Nötk.;

2): auch Degunen, Golg., Lub., Meselau, Ringmundshof. Refl. -tiês,

1): viel lügen
Vank.; ‡

2) eine Lüge begehen
Seyershof: es nuome̦luojuos: nebij tâ, kâ stāstīju.

Avots: EH II, 67

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagli Gr.-Memelshof, Gramsden, Neu-Rahden, Neu-Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. -tiês "?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagļi Gr. - Memelshof, Gramsden, Neu - Rahden, Neu - Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. - tiês"?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

[pame̦lnât, s. pameļņuôt.]

Avots: ME III, 68

‡ pame̦l˜nuôt, = pameļ˜ņuôt: pie kapiem kaut kas pame̦lnuoja Dunika.

Avots: EH II, 155

pame̦l˜ns, schwärzlich: drusku pame̦lnākss nu gan ir A. XX, 946.

Avots: ME III, 68

pame̦luôt: es meitām pame̦lāju Tdz. 50195, 1. izgudrēm pame̦luojis, ka e̦suot ... Janš. Līgava II, 240.

Avots: EH II, 155

[pame̦luôt (li. pamelúoti), ein wenig od. eine Weile lügen: varēja drusku pame̦luot.]

Avots: ME III, 69

‡ pãrme̦l˜nuôt M. 385, von neuem schwärzen.

Avots: EH XIII, 206

pìeme̦luôt, lügend hinzufügen: stāstīja un pieme̦luoja daudz klāt.

Avots: ME III, 271

same̦l˜nuôt (unter samel˜ninât), ‡

2) = samel˜nêt: uz same̦lnuojuošuo debess malu Virza Straumēni ³ 284. same̦lnuojušie portreti A. Upītis Pirmā nakts 92. kâ zemei same̦lnuot BW. 8432 var.

Avots: EH XVI, 429

same̦luôt, tr., zusammenlügen: tē̦vs klausa, kuo meita same̦luo LP. VI, 596. Refl. -tiês, lūgen (perfektiv): še viņš stipri same̦luojās MWM. XI, 138.

Avots: ME II, 683

sārtme̦lns, rötlich-schwarz: sārtme̦lna uguns tam acī Aūstriņš.

Avots: ME III, 807

šķē̦me̦ls Salisb. n. Etn. IV, 32, šķēmels Drosth. n. Etn. II, 137, gegorene Milch. Wohl mit ē̦m aus ē̦rm und zu šķē̦rms.

Avots: ME IV, 32

sme̦lains: kuoks ir sme̦le̦ns, kad tas izskatās tāds brūnule̦ns Seyershof. zirgiem ir tādi smē̦le̦ni ("cieti un tumši") zuobi ebenda.

Avots: EH II, 535

sme̦laîns, harzig: sme̦laina malka Wolm., Ronneb.

Avots: ME III, 956

sme̦lcains U., = sme̦ltains; zu smalks?

Avots: ME III, 956

sme̦lga "?" : sāpju sme̦lgā MWM. VI, 686. aiz sāpju sme̦lgas Rainis MWM. v. J. 1898, S. 82. lūpas raustījās aiz sle̦pe̦nsāpju sme̦lgas VI, 323. sme̦lgu sāpes 1897, S. 15; vgl. smeldze 3.

Avots: ME III, 957

sme̦lgana "?" : viņš man ne sme̦lganas nenuovē̦l Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 957

sme̦lganât, fein regnen, rieseln: lietus, krusa sme̦lganā Alksn.-Zund.; vgl. smalganât.

Avots: ME III, 957

sme̦lgas U., - smilgas (aira). smelgnes, Feilstaub U.; zu smalganât.

Avots: ME III, 957

‡ sme̦lgns "?": Ēriks sme̦lgni sarāvās Sārts Sējējs 1938, 956.

Avots: EH II, 535

sme̦lgs: kas katrā duomā sme̦lgas gara sāpes ... kalis Domas I, 1173.

Avots: EH II, 535

sme̦lgs "?" : sme̦lgiem smaidiem.

Avots: ME III, 957

sme̦li, seltener der sing sme̦ls Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lis., harziges Holz Wolm., Muremois, Saikava, Kien, Harz Ronneb. Zu li. smelà "Harz, Pech", slav: smola "Harz, Pech, Teer" und weiterhin nd. smelen "langsam und rauchend brennen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691 und Fick Wrtb. III4, 528), sowie li. smė˜la "тлѣет", smélti "brudzić się", s. Būga KSn. I, 284, Petersson Wortf. 41 f.

Avots: ME III, 957

‡ sme̦lknas Laidsen, = smalkumi: sašķaidītuo pagaļu s.

Avots: EH II, 535

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ ^2). sme̦ltaina (mit è̦l ² Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958

sme̦ltava,

3): auch Kalz.

Avots: EH II, 536

sme̦ltava,

1) "?": mācītājs ar savu prāta ...sme̦ltavu smeļ iz savas sirds Liev. Brez. un Hav. 242;

2) "eine Stelle im Fluss zum Schöpfen von grobem Sand, Kies"
Bauske (mit e̦lˆ ^2); eine Steile zum Wasserschöpfen Raiskum, Peb., Schwanb., Bers. (mit e̦lˆ), Grünwald; in Meiran, Saikava, Gr.-Buschhof dafür sme̦lˆteve (sic!);

3) ein Schöpfgefäss
Roop, Peb. u. a.

Avots: ME III, 958

sme̦ltuve,

1): Apskats 1903, 192 nur der gen. pl. sme̦ltuvju tretegt;


2): ne̦stavas palika sme̦ltuves male (= malā) Tdz. 46387 (aus Base).

Avots: EH II, 536

sme̦ltuve,

1) ein Gefäss zum Schöpfen
Apskats v. J. 1903, S. 192;

2) = smelˆtne II Liev. Brez. un Hav. 242, Grünwald, (mit e̦lˆ ) Warkh., Festen, (mit e̦lˆ ² ) Bornsmünde, Widdrisch.

Avots: ME III, 959

uzme̦luôt, belügen: man neticēja, bet gan... ienaidniecēm, kas uz mani uzme̦luoja Janš. Mežv. ļ, I, 388.

Avots: ME IV, 358

zìeme̦lê̦na ² : so zu lesen!

Avots: EH II, 811

zìeme̦lē̦na "eine im Norden Wohnende" Sussei n. FBR. VII, 140.

Avots: ME IV, 742

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

àizklājs, Vorhang: durvju aizklājs. viņš slēpjas aiz me̦ldru zaļajiem aizklājiem Apsk. I, 5.

Avots: ME I, 32

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizmelˆzt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

‡ apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

atšķir̃t

2): jis nepruot a. baltu nuo me̦lna Zaļm. - Subst. atšķirumi ² Pilda, mit Spreu vermischte Getreidenachbleibsel.

Avots: EH I, 174

atšļùkt,

1) intr., herbeischlurfen
[Ronneb.]: lē̦nām atšļūc me̦lna nakts Latv.;

2) tr., herbeischleppen (schlurfenden Tritts):
es būt tādu... ar lubiņu atšļūkusi BW. 21225, 7.

Kļūdu labojums:
herbeischleppen (schlurfenden Tritts) = längs der Erde ziehend herbeischleppen

Avots: ME I, 202

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bambale (unter bam̃bals),

1): me̦lna kâ b. BW. piel. ² 9423, 2; die Hummel
(mit am̃) Grenzhof; ‡

2) scherzhaft auf ein Mädchen bezogen:
mazā b. Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH I, 203

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204

bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.

Avots: EH I, 204

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292

bezzùobĩba, die Zahnlosigkeit: ve̦cums un bezzuobība nuo me̦liem neizsargā Rol.

Avots: ME I, 287

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

bil˜de, das Bild: bildēm kalpuot. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes JK. III, 73. lieta bilde, gegossenes Bild, ein Abgott (bibl.) Richt. 18, 14. [Nebst estn. pil`t aus mnd. bilde.]

Avots: ME I, 295

bise, die Büchse, Flinte: bise me̦luo, die Flinte versagt (U.). ar rudzu bisi šaut, furzen. [Nebst estn. püs>s> aus mnd. büsse.]

Avots: ME I, 300

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

blektêt, ‡

2) schlagen, hauen
Golg., Saikava, Sessw.; ‡

3) "schwarz, unleserlich machen"
Saikava: ņēmi b. un nuoblektēji tīri me̦lnu. Die Bed. 3 beruht wohl ganz auf der Bed. 2.

Avots: EH I, 228

bļuznis, ein Schwätzer Pilda. Vgl. li. bliùznius "me̦lkulis, mulduonis".

Avots: EH I, 234

I brežģis "?": neme̦luo nu labāk pats, ve̦cais brežģi A. XX, 13.

Avots: ME I, 330

brĩnêt, - u, - ēju, brīnuôt Wid., tr., mit neidischem Blick bewundern: kas mazu bērniņu grib brīnēt, zila, zaļa, me̦lna migla priekš skauģa acīm. cits putniņu brīnuo, cits uodziņas Latv. Refl. - tiês, sich wundern.

Avots: ME I, 334

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333

bruža, schwere Arbeit Frauenb.: es iestājuos tieši me̦lnajā bružā. tik jauns meitē̦ns, un jau iet pilnā bružā (verrichtet alle schweren Arbeiten)!

Avots: EH I, 246

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

‡ čar̃vãns AP., ein brünetter Mensch (mit dunkler Haar- und Gesichtsfarbe): Jēcis bij neglīts, me̦lns kâ č.

Avots: EH I, 285

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

čigãne (unter čigãns): čigānēm mutes duot BW. 20511 var. dūli me̦lna kâ čigane 20190.

Avots: EH I, 290

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;
‡

8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III ² , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer; ‡

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

čũska: unbek. in Dond., Dunika, Wandsen; me̦lna č. BW. 31346. raiba č. 31347, 3.

Avots: EH I, 299

daĩrîgs, ängstlich: es neme̦luoju, puisē̦ns dairīgi nuomurmināja Vēr. II, 222.

Avots: ME I, 432

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449

debess, -s,

2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.

Avots: EH I, 313

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

de̦ga, de̦gas U., eine ausgebrannte Stelle: kâ palsa čūska migla izluokās pa de̦gu Vēr. I, 1095. balta biju, me̦lna tapu, pa de̦gām ganīdama BW. 29264.

Avots: ME I, 451

I dêlene ² [Selg.], der Blutegel Dond. [hier dẽlene]; me̦lnā dēlene, der Pferdeegel; strīpainā dēlene (hirudo medicinalis) Dond.

Avots: ME I, 462

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

‡ II denga, = ‡ dinga I (?): me̦lna cūka jūru brida, dengas kule mugurā BW. 30929. Aus r. деньги "Geld".

Avots: EH I, 315

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

divej, = divai: divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu, neve̦lē̦tu BW. 20630, 5. iet art, bet divej bikšu kājā Vēr. II, 902.

Avots: ME I, 471

duoļš, hornlos: viscaur me̦lni, cietiem ragiem, duoļām galvām Lerchs.

Avots: ME I, 532

II duoms, duomis U.,

1) Tiefe im Flusse
Burtn., Salisb.: me̦lnuos, atvē̦ruos atvaru duomjuos U. b. 42, 23 ;

2) duomis, Höhlung im Baume, darin Vögel nisten
U. [Vielleicht - mit uo aus ōu̯ zu r. дуль "Baumhöhle", wozu Berneker Wrtb. I, 237.]

Avots: ME I, 534

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

[dubrs (aus * dubris?) Mahlup "dūkstains meža ceļš pa me̦lnzemi".]

Avots: ME I, 509

dùcin, zur Verstärkung von dùkt: pūtin pūta, dūcin dūca me̦lnais strazds ar baluodi BW. 2542.

Avots: ME I, 523

dũdaliņa (Liebkosungwort), Täubchen, Herzblättchen: māsas manas, dūdaliņas, me̦lnajuos lindrakuos Krem.

Avots: ME I, 524

‡ V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346

[III dūkt, prs. dûkst ² Wandsen od. dûk ² Ruj., sich trüben: dūka, dūka šī dieniņa ar me̦lniem mākuoņiem; tâ apdūka mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 26837. Meist mit ap-, pie-, sa-. Vgl. dūkans.]

Avots: ME I, 526

dūls, = duls, dunkelfarbig: dūli zirgi, bē̦ri zirgi BW. 27476. 1; dūli bē̦ri kumeliņi 9690; dūli me̦lna kâ čigāne 20190.

Avots: ME I, 527

dumbla zeme (unter dum̃bla): "glīzde̦ns māls, jaukts ar kūdras me̦lnzemi" Annenburg.

Avots: EH I, 341

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514

II dum̃brs: aiz... dumbru (Var.: dūņu) purva BW. 16121, 1; dum̃brs Salis, eine Bodenart (Torterde?): d. - tāda viegla zeme, vieglāka kâ smilts zeme, tāda me̦lna.

Avots: EH I, 341

‡ dūmele "?": zili me̦lns tautu dē̦ls, ziemā dzimis dūmelē [?] BW. 21347, 6 var.

Avots: EH I, 347

duzt,

1): auch Līvāni, (praes. dùstu ² , prt. duzu) Kaltenbr., Skaista, Warkl.: māla trauks dūstams (zerbrechlich)
Skaista n. FBR. XV, 48. sme̦ltē̦ti māla puodi tik viegli nedūst Warkl. ‡ Subst. duzums, Stoss an was Zerbrechliches Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Stoss").

Avots: EH I, 345

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537