Paplašinātā meklēšana

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

‡ I àizmelst Druva I, 392, = piesẽrêt.

Avots: EH I, 38

II àizmèlst ² , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38

àizmelˆzt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39

‡ II àizmelzt Jürg., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 38

‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt, schwarz, finster werden: tā debess augšām būs apmellēj'si Jer. 4, 28.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

‡ apmelst "verleumden" Bauske.

Avots: EH I, 101

aprumelêt: auch AP., Kegeln.

Avots: EH I, 110

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

‡ atmelst, dummes Zeug antworten Prl.: viņš man kuo atmelsa.

Avots: EH I, 155

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

‡ atšmelˆt ² Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174

‡ aumelis Dond., = aũmaļa: liels cilvē̦ks, bet a.

Avots: EH I, 187

‡ aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187

‡ āzjuõmele Franeab. "tukša te̦lpa uz ē̦kas augšas pašā pažuobelē".

Avots: EH I, 196

‡ bùomelis ² Sonnaxt, Baumwolle (buõmvilna U.).

Avots: EH I, 259

čaurumelis, dial. für caurumelis, ein kleines Loch U.

Avots: ME I, 407

[cel˜melis Līn., Deminutiv zu ce̦lˆms.]

Avots: ME I, 369

čumelêtiês, -ējuos, trödeln, etwas ungeschickt tun: čumelējas kâ čumelis Naud.

Avots: ME I, 420

čumelis Naud., = čumeklis 2.

Avots: ME I, 420

‡ damelêt, bettetn Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 305

‡ damalêtiês, -ẽjuôs, tollen, scherzen Linden, Schnehpeln.

Avots: EH I, 305

‡ damelêtiês Frauenb., Kurmene, Nikrazen u. a., albern, tollen. Aus nd. dameln (hd. dammelen) "herumschlendern, albern, unklug sich benehmen" (im Grimmschen Wrtb.).

Avots: EH I, 305

‡ damelîgs, unartig, albern unruhig, beweglich (von Kindern) Frauenb., Windau.

Avots: EH I, 305

drem̃mele - wohl dissimiliert aus brem̃mele dass. Trik., wofür in Smilten - brem̃melis; bremmel- aber ist wahrscheinlich aus *brennel- (woraus breñdele dass. Wolmarshof) assimiliert, und dies aus *brenner- (woraus einerseits breñderis dass. Lemburg andrerseits - breneris dass. Schnehpeln) dissimiliert. Zugrunde liegt also wahrscheinlich d. Brenner.

Avots: EH I, 332

[drem̃mele, eine Pfanne zum Kaffeerösten Ronneb., Trik.]

Avots: ME I, 497

dulume̦lns, schwärzlich: dulume̦lns tautu dē̦ls BW. 21347, 1.

Avots: ME I, 513

‡ dūmele "?": zili me̦lns tautu dē̦ls, ziemā dzimis dūmelē [?] BW. 21347, 6 var.

Avots: EH I, 347

‡ gaismele, Demin. zu gàisma, das Licht BielU.

Avots: EH I, 378

‡ ģẽmele Seyershof "izskatā vājš cilvē̦ks".

Avots: EH I, 426

guõmele [Dond.], guomeļa,

1) eine Art grosser Erdbienen
L., St., U., Hummel, raiba, liela zemes bišu suga Dond. A. XIII, 252; MWM. IX, 638: par mušām ne˙maz nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles XV, 491;

2) der Name einer Kuh
Lems. n. U.

Avots: ME I, 692

griemelis [mit ostle. ie aus ē?], für grēmens.

Avots: ME I, 659

‡ iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522

‡ iemelnẽjs, schwärzlich: sejs... iemelnēju bālumu Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH I, 529

‡ ìemel˜nêt, lange nicht gewaschen, so schmutzig werden, dass der Schmutz nicht mehr abgeht: kad lāgā nemazgā ruoku, tad viņas ieme̦l[n]; tad saka, ka ir sarepējušas Ramkau.

Avots: EH I, 529

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

‡ iemelsins Wessen, = ‡ iemelsis 1.

Avots: EH I, 529

‡ iemelsis,

1) "wer einem etwas aufsthwatzen will"
Wessen;

2) "einer, der immer auf den Hals kriecht"
(?) Celm.

Avots: EH I, 529

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529

ìemèlst, einem etw. einflüstern, aufschwatzen, weissmachen, vorspiegeln: pēc kāda laika tie iemelš kungam LP. IV, 221. kaķis iemelsa žurkai, ka viņas māte mirstuot nuost LP. VI, 287. viņš grib man iemelst visādus niekus Ahs. Refl. - tiês,

1) sich einbilden
Karls.;

[2) zu
melst anfangen Lautb.].

Avots: ME II, 44

‡ ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529

‡ I ìemelzt Wessen, = iemèlst.

Avots: EH I, 530

‡ II ìemelˆzt Bers., Drosth., einen starken Schlag versetzen Adl., AP., Lis., Sclawanb.

Avots: EH I, 530

‡ III ìemelzt, hineinlaufen Jürg.

Avots: EH I, 530

ìesmelgt, anfangen zu schmerzen: nuo jauna iesme̦dz krūtīs ve̦cā kaite MWM. VIII, 745. Refl. - tiês, anfangen zu schmerzen: arī viņā pašā kaut kas iesme̦ldzas Vēr. II, 1295. sirdī kâ zuobs iesmeldzas Seibolt.

Avots: ME II, 68

ìesmelˆt, tr.,

1) einschöpfen:
nuo akas ūdeni;

2) anfangen zu schöpfen:
ņem pienu nuo iesme̦ltā spannīša, vom Spännchen, von dem zu schöpfen angefangen ist;

[3) einen Schlag versetzen:
viņš man iesmēla pa ģīmi Dond.] Refl. - tiês,

1) für sich einschöpfen;
fig., sich betrinken: viņš par vairāk iesmēlies Dok. A.;

2) beim Schöpfen hineingeraten (nebst der geschöpften Flüssigkeit):
ūdeni smeļuot iesmeļas cilvē̦ka paure LP. I, 92.

Avots: ME II, 68

[ìesmeltêt, ein wenig durchprügeln C., Lis.]

Avots: ME II, 68

‡ izķir̃melêt Frauenb., = izķir̃minât.

Avots: EH I, 461

izmel˜nêt, ganz schwarz werden: viņa ģīmis bij izmelnējis Dok. A.

Avots: ME I, 770

izme̦luôt, ‡

3) Unwahres aussagen
Warkl.: kurš nuo mums izme̦luošuot vairāk Pas. XII, 515.

Avots: EH I, 466

izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,

1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;

2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,

1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;

2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)

Avots: ME I, 770

izmèlst, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡

3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.

Avots: EH I, 466

izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.

Avots: ME I, 770

izrumelêties, izrumulêtiês,

1) sich zur Genüge mit Wasser begiessen
(s. rumelēt): vai jau meža sargim tik ātri ar Annu izrumelējušies JU.;

2) sich zur Genüge im Kot wälzen:
daža cūka izrumelējusies A. XVI, 499.

Avots: ME I, 793

‡ izsmeldzêt(iês) Lieven-Bersen, eine Zeitlang schmerzen und dann zu schmerzen aufhören (von Zahnen).

Avots: EH I, 481

‡ izsmeldzêt(iês) Lieven-Bersen, eine Zeitlang schmerzen und dann zu schmerzen aufhören (von Zahnen).

Avots: EH I, 481

izsmelgt,

1) "?": pielūkuo, ka pašam zuobus neizsme̦ldz naudas vakarā kruodziņā JR. IV, 87;

[2) izsmelgt "zu schmerzen aufhören"
Marzenhof, Freudenberg u. a.: zuobs sme̦ldz, kamē̦r reiz izsme̦ldz Fest.].

Avots: ME I, 801

‡ izsmelkties Tirsen n. RKr. XVII, 78, eine Zeitlang leicht schmerzen: man pēc ēšanas zuobi gan izsme̦lcas, bet stipri nesāp.

Avots: EH I, 481

izsmelˆt, tr., ausschöpfen: aku, dīķi. Refl. - tiês, zur Genüge schöpfen: vai nee̦sat jau diezgan ūdens izsmē̦lušies?

Avots: ME I, 801

‡ izsmel˜têt ‡

3) aus(fr)essen:
sivē̦ni sili izsmeltēja Saikava.

Avots: EH I, 481

izsmel˜têt, tr.,

1) durchprügeln
C.;

2) auslachen:
puiši izsmeltē meitas Katzd.

Avots: ME I, 801

‡ II izsmèltêt ² Saikava, Perfektivform zu smèltêt ² III: ķieģeļi nav labi izsme̦ltē̦ti.

Avots: EH I, 481

‡ iztemelêt Bērzgale "aussaugen": teļš iztemelējis guovi.

Avots: EH I, 489

[iztumelêtiês Nigr., = iztūmelêties.]

Avots: ME I, 821

‡ izžiemelêtiês Plm. n. RKr. XVII, 97, etwas Weiches und Feuchtes in Händen drückend sich beflecken (beschmutzen).

Avots: EH I, 498

‡ *jumelīte od. *jumelītis, = jumis I 5: ak tu linu jumelīt (Var.: jumaliņa)1 BW. 28542, 1 var.

Avots: EH I, 567

‡ jūsmelĩba, sentimentale Schwärmerei (?): viņa neiestiga jūsmelībā Deglavs Rīga II, 1, 468.

Avots: EH I, 570

‡ kamelis Salisb., = kamiẽlis.

Avots: EH I, 581

ķẽmele: auch Dunika, Gramsden; aus nd. kō"mel, s. Sehwers Unters. 6b.

Avots: EH I, 699

ķẽmele, Kümmel (carum carvi) [Hasenp., Libau], Sassm., Mag. IV, 2, 33: pret kāsu nuode̦r arī grauzdē̦tas ķēmeles Etn. II, 149. Gew. ķimeles, ķimenes. me̦lnā ķēmele, nigella Mag. IV, 2, 52. [Entlehnt gleich estn. kō``mel dass.]

Avots: ME II, 373

ķērmeles: auch (mit ẽr ) Iw.

Avots: EH I, 700

[ķērmeles, Kümmel (carum carvi) Wid. - Wohl aus ķēmeles.]

Avots: ME II, 376

‡ kermelis Autz und Dobl. n. BielU. "ein Wetter, wo (Ende des Winters) Sehnee auf weichen Boden fallend bald wieder wegtaut".

Avots: EH I, 697

I ķiẽmele(s): auch Iw., (n. pl. ķiẽme̦ls) Suhrs; n. s. ķiẽmelis dass. Pussen. Aus nd. kömel "Kümmel". s. Sehwers Unters. 65.

Avots: EH I, 707

ķiẽmeles Dond., Windau, = ķimenes, Kümmel. [Vgl. ķẽmele.]

Avots: ME II, 390

I ķiẽmele(s): auch Iw., (n. pl. ķiẽme̦ls) Suhrs; n. s. ķiẽmelis dass. Pussen. Aus nd. kömel "Kümmel". s. Sehwers Unters. 65.

Avots: EH I, 707

‡ II ķiẽmeles Salis "aude̦kla krusti, kas vajadzīgi, lai aude̦kls šķiŗas un atspuoli var šaut cauri". ķ- unter livischem Einfluss aus šķ-, vgl. šķiemele und šķiemene 1.

Avots: EH I, 707

ķimele,

1) Kümmel (carum carvi)
RKr. II, 69;

2) der Kümmelschnaps:
aiz dusmām tas ķimeli [von * ķimelis?] nuo visas blašķes tempa Latv. [Entlehnt nebst] li. kìmeliai.]

Avots: ME II, 381

ķirme̦laîns, ķirmulaîns, ķirmuluojs, voller Larven: labāk dzēru purviņā ķirme̦lainu (ķirmuluoju, ķikurainu) ūdentiņu BW. 24328.

Avots: ME II, 384

‡ *kir̃melêt, zu erschliessen aus ‡ izkir̃melêt.

Avots: EH I, 704

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

‡ krãmelis Serbig. "krāmīgs 1 cilvē̦ks".

Avots: EH I, 645

krèimele od. krèjuma sakne, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kav. krèimene, Maiblume, Maiglockchen (convallaria majalis): kreimenes duodamas guovīm, kad tām slikts piens Etn. III, 160.

Avots: ME II, 271

‡ krèimelêt ² , -ēju Bers., faseln, Unsinn schwatzen: kuo nu viņš tur kreimelē! nav vē̦rts viņā klausīties.

Avots: EH I, 647

kremelde: ein gewisser essbarer Pilz Ellei, Lubn., Meiran; trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658.

Avots: EH I, 648

kremelde, agaricus campestris Kav. Vgl. krimelde, kremeles.

Avots: ME II, 272

kremele, ein angenähtes Stück am Frauenhemde Mar. n. RKr. XV, 120. [Zu slav. kroma "Rand"?]

Avots: ME II, 272

kremeles: kremele, ein gewisser in Kiefernwäldern wachsender, harter Pilz Seyershof, ein harter, weisser Pilz Linden in Kurl., Salisb.

Avots: EH I, 648

kremeles, eine Art Erdschwämme L., St., Pfefferschwamm (agaricus piperatus) Karls. [Nebst krembles, kremelde zu krimel(d)e.]

Avots: ME II, 272

‡ I kremelêt "vārdiem uotru grauzt, ēst" Stenden: sieva viņu cauru dienu kremelē. Refl. -tiês "ēsties vārdiem uotram virsū, gremties" Schnehpeln, Stenden: nevajag uotram tâ k. virsū. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekremelêt. Zu krìmst?

Avots: EH I, 648

‡ II kremelêt Sonnaxt, hüsteln.

Avots: EH I, 648

‡ krẽmelêt, -ēju Dunika, sitzend schlummern: k. pie galda.

Avots: EH I, 651

‡ kremelis Lubn., = kremelde.

Avots: EH I, 648

krimelde: auch (mit elˆ ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 653

krimelde L., St., krimele [Dond., krimulde U.], krimulˆda [Wolm.], Mar. n. RKr. XV, 120, krimaldiņa, krimaldiņš, krimilda [PS., krimilde Wid.], krimildinš, krimilzĩtis,[krimiezis Naud.], eine Art Pilze (clitocybe fragrans od. camarophyllus virgineus) RKr. II, 65: velies, mana vadmaliņa, krimaldiņa (Var.: krimilzīša, krimildiņas 7498) biezumā BW. 7497. [Nebst kremeles und (?) krembles (s. dies) als harte Pilze wohl zu le. kremîgs, krama, kramt.]

Avots: ME II, 279

krimele (unter krimelde): lactarius piperatus Prawingen, Schlampen; lactarius vellereus Prawingen.

Avots: EH I, 653

‡ krimelis, Nagekrankheit der Pferde Siuxt.

Avots: EH I, 653

‡ krimeltene "?": cīkstene raudāja vīru dabūjusi; neraudi, cīkstene! būsi k. Tdz. 46322.

Avots: EH I, 653

I kumele: kumeles Brigadere Dievs, daba, darbs 290. baltās kumeles pa ve̦cainēm zied Linden in Kurl. mē̦mai kumelei ziedi zaļi ebenda. cūku k. Ramkau, matricaria discoidea. suņu k. ebenda, matricaria inodora. kumelīte Oknist, Ramkau, matricaria chamomilla. vāczemes kumelīte Oknist, pyrethrum parthenium.

Avots: EH I, 673

I kumele [Manz.Lettus], gew. Demin. kumelĩte, Kamille; dze̦lte̦nā k., gelbe Ackerkamille (anthemis tinctoria) RKr. II, 66; suņu kumele, weisse Ackerkamille II, 66; Wucherblume (chrysanthemum) II, 69, lejā (auga) suņu kumelītes BW. 25942. zirgu k., anthemis cotula Mag. IV, 2, 62. Wohl aus d. Kamille unter dem Einfluss von kumeļš umgebildet.

Avots: ME II, 311

II kumele (li. kumẽlė "junge Stute"): eine Stute Lettg.

Avots: EH I, 673

[II kumele Lautb., ein grosseres Füllen weiblichen Geschlechts.]

Avots: ME II, 311

‡ kume̦lē̦ks Pilda n. FBR. XIII, 49, Derninutivform zu kumeļš 1.

Avots: EH I, 673

kume̦lē̦ns: auch Tdz. 46008, Brigadere Daugava I, 1343, AP., Ramkau, Rutzau, (mit -e̦ns ) Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 673

kume̦lẽ̦ns, ein kleines Füllen: es nākuotnei ieskrēju krūtīs kâ saskrējies kume̦lē̦ns Latv.

Avots: ME II, 311

kumelīce L., [Bers., kumelnîca Kl.], eine junge, trächtige Stute; kumelîdze, eine trächtige Stute, eine Mutterstute Katzd., Brinkenhof. [ Vgl. li. kumelìnga (fem.) "trächtig"(von einer Stute).]

Avots: ME II, 311

‡ kumeline Lettg., = kumelĩte.

Avots: EH I, 673

kumeliņš: gen. s. kumeliņas [?] BW. 13268 ¹ , 3 var., acc. s. kumaliņu 6421 var. (aus Lös.),

4): "coscinella" ME. II, 311 zu verbessern in "coccinella";

5): auch Salis; cilvē̦ku k. Anzen, matricaria chamomlila.

Avots: EH I, 673

kumeliņš, Demin. von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumeliņā viņš tuo bij pircis Saul.;

2) das Ross, ein stattliches Pferd
im VL.: nuo dieviņa izlūdzuos... jāt man labu kumeliņu Ar. 372. saule savus kumeliņus jūriņā peldināja 1908;

3) kumeliņi, ein Spiel, bei welchem das Lied gesungen wird:
kumeliņ, kumeliņ, tu man kaunu padarīji;

4) laimes kumeliņš, Marienkäfer (coscinella) Etn. I, 113;

5) kumeliņi, Kamillen:
kumeliņu tēju sievieši dzer, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV,118; zirga kumeliņi, weisse Ackerkamille (anthemis arvensis) Ahs.

Avots: ME II, 311

kumelis (unter kumeļš): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Rutzau: (voc. s.) kumeli, delveri! BW. 14000, 7 var. brien, kumeli, dūņu pur[v]u! 16121, 2.

Avots: EH I, 673

kumelĩte, echte Kamille (matricaria chamomilla) RKr. II, 74.

Avots: ME II, 311

I kumelĩte: auch Siuxt.

Avots: EH I, 673

‡ II kumelīte Dunika, Rutzau, = kumelīce.

Avots: EH I, 673

kumelītis,

1): auch Auleja, Eversmuiža, Pilda.

Avots: EH I, 673

kumelĩtis, Demin. (neben kumeliņš) von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumelīt, delverīt BW. 29803; 30034;

2) kumelīši, Wucherblume (chrysanthemum lencanthemum)
Peņģ.

Avots: ME II, 311

I kumelnîca (unter kumelīce): die Stute Oknist.

Avots: EH I, 673

kumelnīce (unter kumeļnĩca 2): auch (im Plural) Sonnaxt.

Avots: EH I, 673

‡ kumeltiņi Seyershof, Kamillen.

Avots: EH I, 673

‡ kumeltiņš Siuxt, Deminutiv zu kumeļš.

Avots: EH I, 673

‡ lãmele, geringschätziges Demin. zu lãma I 1: te tai lāmelē perinājusi pīle Siuxt.

Avots: EH I, 727

‡ liẽsumelis Frauenb., Demin. zu liẽsums 2.

Avots: EH I, 757

me̦laģis: auch Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 797

me̦laģis (f. -ģe) N. - Bartau, me̦laiķis, Ringen, Lautb., der Lügner, me̦laģe tā tautu meita BW. 16786, 1. Aus li. melãgis dass.

Avots: ME II, 594

‡ me̦lât Saikava, = me̦luôt.

Avots: EH I, 797

me̦lavs Buschh., f. me̦lava, der Lügner, die Lügnerin.

Avots: ME II, 594

me̦ld^la ² : auch Lemb., Orellen.

Avots: EH I, 797

[me̦lˆda ² Treiden "eine Art Pflanzen mit langen, scharfen Blättern."]

Avots: ME II, 594

‡ me̦ldavs, das Wetterleuchten Fehteln n. Blese Latv. pers. v. I, 209, A. Schwanb. Zu apr. mealde "Blitz".

Avots: EH I, 797

melddziŗa [?], meldziris, eine niedrig liegende Wiese, wo Binsen waschen [?] Konw. ¹ 392: meldzirī jāj Rainis; [meldziris "eine feuchte, moorige Stelle" N. - Schwanb.].

Avots: ME II, 594

‡ mèlde ² Kaltenbr., die Melodie: jis vēl melžu nezinava.

Avots: EH I, 797

‡ meldenîca KatrE., eine gewisse Pflanze ("aug duknējākā vietā: izkapts neņemj; izplešas un aug šukumuota.").

Avots: EH I, 797

‡ mel˜derene Puhren n. FBR. XIV, 47 u. a., = mel˜deriene.

Avots: EH I, 797

mel˜deriene, die Müllerin.

Avots: ME II, 594

mel˜deris,

1): auch BW. 21060; ‡

2) "cilvē̦ks, kas nuoruotina virvi [kad ar virvi grìež kādu smagumu, piem., kuģi ārā nuo jūŗas) Salis.

Avots: EH I, 797

mel˜deris, der Müller. [Nebst estn. mölder aus nd. molder, s. Le. Gr. 178]. Dafür jetzt dzirnavnieks, sudmalnieks.

Avots: ME II, 594

mel˜derzel˜lis, der Müllergesell.

Avots: ME II, 594

‡ *mèldêt ² , zu erschliessen aus ‡ àizmèldêt ² .

Avots: EH I, 798

me̦ldi,

1): m. ("?"), ņidras, saaudziet (linu laukā)! BW. 28321, 6 (aus Tirsen);

2): "= melmeņi" ME. II, 595 zu ersetzen durch "me̦ldu gaļa, = melmeņi".

Avots: EH I, 798

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

‡ meldiens Wessen, = mel˜dija.

Avots: EH I, 798

mel˜dija: dzied ... uz visām meldijām BW. 564; 8. meldiju vilkt Dunika, laut weinen.

Avots: EH I, 798

mel˜dija, meldeja BWp. 564 [aus Brucken], mel˜diņš [Wolm., Salis], die Melodie [hieraus entlehnt]: bē̦rns laiž meldiņu vaļā, das Kind flennt; meldiņu uzņemt, eine Melodie anfangen.

Avots: ME II, 595

[melˆdinât ² "?": vai, kâ ruoka meldina! spreche man in Seppkull, wenn die Hand von Nesseln gestochen sei.]

Avots: ME II, 595

‡ *II meldinât, zu erschliessen aus ‡ àizmeldinât.

Avots: EH I, 798

mel˜diņš (unter mel˜dija): mit elˆ Linden in Kurl.; papūšu uz četriem meldiņiem BW. 34220.

Avots: EH I, 798

‡ me̦ldrains, voller Binsen: me̦lˆdraiņš ² e̦ze̦rs Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦ldrãji, Binsen: pie me̦ldrājiem e̦zermalā viziļuo un mirdz me̦lnā dzelme mēnesnīcā B. Vēstn.

Avots: ME II, 595

me̦l˜dri: gen. s. meldra BW. 28650 var.,

1): auch (mit e̦lˆ ) Serbig., (mit e̦lˆ ² ) Behnen, Frauenb., Pankelhof, Schwitten, Selg., Talsen, m. vien līguojās BW. 30973, 9 var. līdaciņa lielus me̦ldrus kustināja 12057, 2 var. labība kâ m. (von gut gewachsenem Getreide)
Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦l˜dri Irmelau, C.,

1) [mè̦ldri N. - Peb., me̦lˆdri ² Sessau], Binsen,
me̦ldi (scirpus); me̦ldru krē̦sls, Binsenstuhl; puķu me̦ldri, Wasserlilie (butomus umbellatus) RKr. II, 68; Konv. ² 2484;

2) beim Eisgange angeschwemmte Schlammhügel
Wolgund n. U. [Das -r- vielleicht aus stiebri.]

Avots: ME II, 595

me̦ldrus, etwas dicht beienander Stehendes ("biezi kuopā"): tam labība velnā me̦ldrū. gul me̦ldrū, lai aug arī labība me̦ldrū! Blieden n. Etn. I, 154.

Avots: ME II, 595

[mèldziras ² Bers. "eine Art Binsen"; me̦l˜dziras Grünh. "eine auf feldern wachsende Pflanze mit kleinen, rötlichen Blüten und kleinen, dunklen Blättchen."]

Avots: ME II, 595

meldziris,

1) s. melddziŗa;

[2) mel˜dziris (?) "eine der
smilga ähnliche Pflanze an trockenen Stellen" Treiden.]

Avots: ME II, 595

me̦ldzu zâle, s. me̦ldi.

Avots: ME II, 595

mele, die Lügnerin.

Avots: ME II, 595

me̦lga zâle, s. me̦ldi; [in Nikrazen sei me̦lga zâle - welkes Gras].

Avots: ME II, 595

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III ^4, 317.]

Avots: ME II, 595

melîgs, lügenhaft, verlogen L., Etn. III, 178: bija viņš diezgan melīgs A. XX, 52. melīgs cilvē̦ks JU. asa, melīga mēle Degl.

Avots: ME II, 595

melîgums, das Lügenhafte, die Verlogenheit: apzinīgs melīgums ir ietveŗams paša nuozieguma sastāvā Duomas II, 420.

Avots: ME II, 595

‡ me̦likis (sic!) Rothof, ein Lügner.

Avots: EH I, 798

‡ melinât Seyershof, durch Lügen täuschen, irre führen (maldināt).

Avots: EH I, 798

melis,

1): mani meli pamieluos, tevi zagli pakārs Wessen; ‡

2) dieva m. Cibla, die Spinne.

Avots: EH I, 798

melis, f. mele, der Lügner, die -in: melis, kas tuo saka BW. 7742. ej tu, mele, neme̦luo! 12364. melītis mani apme̦luoja 31344. Sprw.: vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc: tie te+pat.

Avots: ME II, 595

me̦lˆkuonis ² Kand., Lennew., me̦lkunis ² [Salisb., Salis], Lind., Neugut, der Lügner. [Bei U. dazu auch ein Fem. me̦lkuna (für * me̦lnkuņa?); me̦lkun- wohl dissimilatorisch aus me̦lkul-.]

Avots: ME II, 595

‡ *melkšêt, zu erschliessen aus samelkšêt.

Avots: EH I, 798

mè̦lkulĩba, die Verlogenheit: lielās vienprātības vietā nu dzimst nuodevība, me̦lkulība Stari II, 982.

Avots: ME II, 595

mè̦lkulîgs, verlogen: me̦lkulīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 595

mè̦lkulis,

1): auch (mit e̦lˆ ² ) Salis, Siuxt; ‡

2) der Schwätzer
BielU. (aus Büttn. 1126).

Avots: EH I, 798

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595

me̦lkunis (unter me̦lˆkuonis ² ): auch (mit è̦l ² ) Stelph. n. FBR. XVIII, 11, (me̦lˆkunis ² ) Seyershof, (me̦lˆke̦ns ² ) Dond, n. FBR. V, 128.

Avots: EH I, 798

mell,- dialektisch für meln-, schwarz.

Avots: ME II, 595

mel˜le, ‡

2) eine schwarze Kuh
Pernigel, (mit èl ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 798

mel˜le (aus mel˜ne), ein schwarzes Tuch: melles taisa, raibes auda BW. 4368, 5.

Avots: ME II, 595

[me̦l˜le̦nãjs Wolmarshof, N. - Peb., mel˜lenājs PS., Trik.], aus mel˜nenãjs, der Schwarzbeerstrauch: mellenāji, zilenāji un citi purvu augi aug pa apakšu Kaudz.

Avots: ME II, 595

mel˜lene,

1): auch (mit èl ² ) Alswig, Fehteln; ‡

3) eine schwarze Kuh
Salis.

Avots: EH I, 798

mel˜lene (die in der Volks- und Literatursprache gewöhnliche Form), mel˜nene (äusserst selten) A. XI, 13, Konv. ^2,

1) die Schwarzbeere (vaccinium myrtillus);

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ... pie savām mellenēm BW. 12274.

Avots: ME II, 595, 596

mellīga, aus mel˜nīga, die Schwarzbeere Selsau.

Avots: ME II, 596

mel˜lika Seyerahof, eine schwarze Kuh.

Avots: EH I, 798

‡ melliķis Karls. "mellis".

Avots: EH I, 798

mel˜line Rutzau, für mel˜lene, mel˜nene.

Avots: ME II, 596

[me̦lluotņi,

1) "Weidekraut"
L.;

2) Stauden der
mellene Sessw.]

Avots: ME II, 596

me̦lluška, ein schmutziges Frauenzimmer Oppek. n. U.

Avots: ME II, 596

me̦l˜luža,

1): auch Frauenb., Demin. me̦llužīte BW. 29030 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜luža,

1) eine schwarze Kuh
Kand.;

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜mansērdzība AP., eine gewisse Krankheit.

Avots: EH I, 798

‡ me̦lmārciņš "unrichtig Pfund" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pfund").

Avots: EH I, 798

melmenãjs (für mel˜nenãjs, mel˜lenãjs), der Scwarzbeerstrauch Erlaa, Lub.

Avots: ME II, 596

melmene: auch (mit el˜ ) AP., (mit èl ² ) Heidenfeld, Lös., Sessw., (mit elˆ ) Erlaa n. FBR. XI, 15, Fest. n. FBR. XVII, 84, Lös.

Avots: EH I, 798

melmene [Fehteln, mèlmene ² Kl., Bers.], Erlaa, Fest., Lös. n. Etn. IV, 146, = melnene hieraus dissimilatorisch entstanden], die Schwarzbeere.

Avots: ME II, 596

melmenes (unter mèlmeņi),

6): Gicht, Hüftwehe
Lng.

Avots: EH I, 798

mèlmeņi,

1): mèlmeņu ² sē̦rga Heidenfeld, Lubn., Schwanb., Sessw.; melmeņu kaite (handschr.) Drachenschuss, Nierenschmerzen, Hämorrhoiden;

4): Sing. melmens Lng.;

5): melˆmeņi visiem luopiem iet tâ kâ divas strēmeles aupuš mugurkaulam Ramkau. mèlmeņi ² kauc Heidenfeld, Lasd., Sessw.

Avots: EH I, 798

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

melmeņsērdzîgs, gichtbrüchig (bibl.).

Avots: ME II, 596

‡ mel˜mezis Behnen, Frauenb., Pankelhof, Siuxt, mel˜mêža alksnis Frauenb., Siuxt, die Schwarzeller. Aus mel[n]mizis, s. ME. II, 598.

Avots: EH I, 798

‡ melmiņš,

1) "garens liesums cūkai katrā pusē mugurkaulam, netālu nuo nierēm" (mit elˆ ² ) Siuxt;

2) ‡ melmiņs Lng., die Hüfte.

Avots: EH I, 798

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

me̦l˜nacaîns, schwarzäugig, brünett: me̦lnacainā Daugava MWM. IX, 369.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜nacîgs Ciema spīg. 12, = me̦l˜nacaîns.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnacte BW. 18407 var., = me̦l˜nace.

Avots: EH I, 798

me̦lˆnaînis, der Schwarze: ai krauklīti, me̦lnainīti! kam tu skaņi bungas siti? BW. 13615.

Avots: ME II, 596

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798

[me̦lnaîns, schwärzlich Wid.]

Avots: ME II, 596

[mè̦lnāji ² Warkl., Schwarzbeerenstauden.]

Avots: ME II, 596

me̦l˜nàlksnis: me̦llalksnīša krūmiņā BW. 19488, 3 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nàlksnis, die Scwarzerle.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.

Avots: EH I, 798

‡ me̦l˜nbal˜ts, schwarzweiss.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbēris, ein schwarzbraunes Pferd; me̦l˜nbẽ̦rs, schwarzbraun: (von Pferde): tīšām tautas sajūgušas me̦lnbērīšus kumeliņus BW. 17207.

Avots: ME II, 596

me̦lnbruñcĩte, die Scwarzröckige, Beiname der Schwalbe im VL.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nbrũns, schwarzbraun: spārnu sākums (mednim) me̦lnbrūns Konv. ² 2672.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ndebeši, schwarze Wolken: me̦lndebeši aizguluši vakariņa maliņā BW. 18221.

Avots: ME II, 597

‡ me̦l˜ndir̃sis Frauenb. "ein Schwein mit schwarzem Hinterem".

Avots: EH I, 798

mel˜ne, ‡

2) eine schwarze Kuh
(mit èl ² ) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 798

mel˜ne, s. mel˜le.

Avots: ME II, 597

mel˜nẽjs, schwarze, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Etn. IV, 146. ienāk trīs svešinieki: viens pe̦lē̦ks, viens balts, viens melnējs LP. V, 214.

Avots: ME II, 597

mel˜nelis, s. melnis.

Avots: ME II, 597

mel˜nenãjs, mel˜nene, [mèlnene ² Bers.], s. mel˜lenãjs, mel˜lene.

Avots: ME II, 597

‡ mel˜nesīgs AP., geschwätzig.

Avots: EH I, 798

melnesis: auch Jürg., Serbig., Talsen, (mit èl ) Wenden.

Avots: EH I, 798

[melnesis Kabillen, Alt - Rahden, Sessw., Selsau, Neu - Schwanb., Alschw., Iwanden, Sauken, Mesoten, Treiden, Kursiten, Memelshof, Wizenhof, Burtneek, Matkuln, Tuckum, Autz, Naud., Lesten, Holmhof, Wilzen, Nikrazen, Kandau, Usmaiten, Rönnen, Luttringen, Seppkull, AP. u. a., ein Verbreiter von Lügen.]

Avots: ME II, 597

mel˜nêt,

1): auch (mit èi ² ) Auleja (prs. melnēju), Oknist, Warkl.; sniegs melnēja un kusa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 329;

2): auch Warkl.; ‡

3) "izbadēties" Lems.: pie tā saimnieka gan dabūja m.: aizdara nedabūja ne acīs redzēt.

Avots: EH I, 798

mel˜nêt, -u, -ẽju,

1) intr., schwarz werden, schwarz scheinen:
ziedi saulē melnēs un mirs MWM. VIII, 849. lai mellēja tā meitiņa, kâ mell mani zābaciņi BW. 15282, 1;

[2) tr., (mit einem prs. auf -ẽju), schwärzen, schwarz machen
U.] labības melnēšana, der Getreidebrand, bedingt beim Weizen (kviešu m.) durch gewisse Pilze RKr. III, 130.

Avots: ME II, 597

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798

me̦l˜ngalˆvis,

1): visas (sc.: meitas) bija me̦lngalvītes BW. 530, 2.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ni, Adv. zu me̦l˜ns: me̦lni me̦lniem zirgiem, mit kohlschwarzen Pferden Aps.

Avots: ME II, 597

mel˜nĩca: auch (mit el˜ und î ) Bērzgale, Gr.- Buschh., Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Pilda, Pilskalne, Saikava, Sussei, Wessen, Zvirgzdine, (mèlnica ² ) Prl.

Avots: EH I, 799

mel˜nĩca, [mèlnîca ² Warkh., melnīce Nerft], die Schwarzbeere Buschh., [Selb.]: trīs māsiņas uogās gāja, visas gāja melnīcas (mellenēs) BW. 30657.

Avots: ME II, 597

melnīce (unter mel˜nĩca): auch (mit èl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 799

‡ mèlnīdza ² Auleja, die Schwarzbeere.

Avots: EH I, 799

‡ mèlnîga ² Lubn., die Schwarzbeere.

Avots: EH I, 799

mel˜nîgs: m. linu aude̦kls (tikkuo nuoausts) Frauenb.

Avots: EH I, 799

mel˜nîgs, schwärzlich, unrein, unsauber, brünett, dunkelfarbig: melnīga maize Matkuln. brūverītis raugu lika melnīgām ruociņām BW. 19611; melnīgs cilvē̦ks, ein brünetter Mensch C., Lub., Erlaa, Matkuln.

Avots: ME II, 597

mel˜nîgsnẽjs: auch AP., Planhof, Ramkau.

Avots: EH I, 799

melˆnîgsnẽjs, schwärzlich, dunkelfarbig, von brauner Gesichtsfarbe, brünett: nav jau vis ne˙kāda smukā, tāda melnīgsnēja nuo seja Aps. [viens nuo tiem kalse̦ns, melnīgsnējs De̦glavs Rīga II, 1, 268.] jauns, stalts, melnīgsnējs, milzīgām ruokām Vēr. I, 1239. melnīgsnējs ģīmis.

Avots: ME II, 597, 598

mel˜niķis, ein (kleiner) Rappe.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nûksnẽjs, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Smilt., [Ronneb.], Bers., Lub., [Salisb., Salis]: me̦lnūksnējs ģīmis, me̦lnūksnēja pluta.

Avots: ME II, 599

mel˜nin, Adv., schwarz (oft zur Verstärkung von me̦l˜ns): zeme melnin me̦lna izpuvusi Sil. tautās bija mellin (Var.: me̦lli 16472) raibas (guovis), schwarzgefleckte, schwarzgestreifte Kühe BW, 16471.

Avots: ME II, 597

mel˜ninât, tr.,

1) schwärzen, schwarz anlaufen lassen:
dzijas;

2) anschwärzen, tadeln, verleumden:
tautas mani melnināja kâ dubļainu kājas autu Paul. izaudzina, izbaltina, duod tautām melnināt BW. 17895.

Avots: ME II, 597

[mèlnine ² Warkl., Warkh., mel˜line Dunika, Rutzau, die Scwarzbeere.]

Avots: ME II, 597

mel˜nis,

2): auch (mit èl ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 799

mel˜nis, f. -ne, Demin. verächtlich melnelis, f. -ele,

1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;

2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.

Avots: ME II, 597

‡ mèlniškājs ² Zvirgzdine, brünett: m. puisis.

Avots: EH I, 799

mel˜nišķis, ein Mensch von schwärzlicher Hauftfarbe, ein Brünetter Lös. n. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 597

mel˜nišķs: mèlnišks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH I, 799

mel˜nišķs, schwärzlich, brünett Lub.

Avots: ME II, 597

mel˜nît Janš., = mel˜ninât.

Avots: ME II, 598

melnītes, Schwarzbeeren Dubena.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nkãjis, me̦l[n]kājiņš BW. 26853, der Schwarzfüssige; wer unreine Füsse hat.

Avots: ME II, 598

Me̦l˜nkalˆne, Montenegro.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nkùoks, das Ebenholz: griesti bija nuokvē̦puši me̦lnkuoka krāsā Jauns. Augšz. 11.

Avots: EH I, 799

mel˜nkrekliņš, ein unreines Hemd; wer ein unreines Hemd trägt: atve̦duse mel[n]krekliņ[a] cilvēciņ[u] BW. 26853.

Avots: ME II, 598

‡ mel˜nkrēte Janš. Dzimtene II ² , 85, eine weibliche Person mit schwarzem Haar.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize: auch Iw.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize od. me̦l˜na màize, Scwarzbrot.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatîgs, schwarzhaarig: me̦lnmatīgu līgaviņu BW. 12167.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatis, f. -te, der (die) Schwarzhaarige, Brünette: me̦lnmate meitene Zalkt.

Avots: ME II, 598

mel˜nmeža àlksnis, me̦l˜nàlksnis, die Schwarzerle: brūnu krāsuoja melnmeža alkšņu mizas Etn. III, 59. [-mež- wohl assimilatorisch aus -miž-.]

Avots: ME II, 598

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

mel˜nmizis, mel˜mizis, (gen. plur.) mel˜ (n) mizu,

1) schwarzrindig, schwarzschalig:
izrubina mellmizu rutkam caurumu JK. VI, 48;

2) die Schwarzerle;
[mellmižu kuoks, Schwarzellernholz Bielenstein Holzb. 315.]

Avots: ME II, 598

me̦l˜umutis: Demin. voc. s. me̦lnmutiņ BW. 20329 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 799

[me̦l˜nmutis, der Schwarzmündige̦Schwarzmäulige; wer ein unreines, ungewaschenes Gesicht hat Kand.

Avots: ME II, 598

me̦lnuôgaîns, schwarzbeerig Konv. ² 2823.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nuôt,

1): auch Lng., Warkl.;

2): vārpas me̦lnuo vien (= pilnas me̦lniem graudiem) Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

[mè̦lnuotnes ² Bers. "schwarzer Färbestoff."]

Avots: ME II, 599

me̦l˜npe̦lê̦ks oder me̦lni pe̦lêks, schwarzgrau: me̦lnpe̦lē̦ki kažuoki Vēr. II, 115.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nplaûga ² Frauenb., = me̦l˜nplaûka.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜nplaûgains ² Frauenb., = me̦l˜nplaûkaîns.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka: auch Dunika, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

‡ me̦lnplaukšņi BielU., = me̦l˜nplaûkas, Brandkorn.

Avots: EH I, 799

me̦l˜npurnis Ahs., der Schwarzmäulige: vai vērstīti, me̦l [n] purnīti! BW. 20375, 1.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nradze ,* der Schiefer Konv. ² 1414, 1797.

Avots: ME II, 598

[me̦lnraksts * Rainis VI, 249 (nach r. черновое), ein Brouillon.]

Avots: ME II, 598

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

me̦l˜ns,

3): vienuos me̦lnuos sviedruos Seyershof; ‡

5) dunduri krita m. vie[n] (gleich einer schwarzen Wolke, massenweise)
virsū Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

‡ me̦l˜nsaknis Iw., eine Beten-, Schnittkohl- od. Kohlpflanze mit dünner, dunkler, gleichsam verdorrter Wurzel.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsìmtniẽks ,* der Reaktionär, nach dem russ. черносóтенецъ.

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜nspalis Janš. Līgava I, 351, ein Messer mit schwarzem Stiel.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜nsprãklis: schon bei Elvers Liber memor. 242.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsprãklis, weisser Storch (ciconia alba) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nstràdnieks ,* einer, der grobe Arbeiten verrichtet, ein einfacher, gemeiner Arbeiter (nach dem russ. чернорабочiй) Duomas III, 316.

Avots: ME II, 599

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

[me̦lnu (?) zâles, Weidekraut L., Heidekraut (zum Schwarzfärben gebraucht) Wellig 77; Heidelbeeren U.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜num, zur Verstärkung von me̦l˜ns: lietus nāk me̦l˜lum me̦l˜ls (sehr schwarz) augšā Kand.

Avots: ME II, 599

me̦l˜numaîns, schwarzgefleckt, schmutzig: me̦lnumainā šķīvī gulēja divas reņģes AU.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nums, ‡

3) die Pupille
Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜numzâles, ein schwarzes Färbemittel: pajem me̦lnumzâles un nuome̦lnuo maisu! Sonnaxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nupe, ein Fluss mit dunklem Wasser, Beiname der Düna BW. 30710.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzaļš, dunkelgrün Konv. ² 3604.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. ²

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzils, schwarzblau: me̦lnzilas acis.

Avots: ME II, 599

me̦luôt: tādus mazus vārdus viņš me̦luo Baldohn n. BielU. Refl. -tiês: "tas ir mana tē̦va darbs ...", Reins me̦luojās Pas. IV, 77.

Avots: EH I, 780

meluôt (li. melúoti), lügen, sich auch mit dem faktitiven Akk. verbindend: me̦luot me̦lus, lügen; me̦luot niekus, Unsinn erzählen, faseln: es tev me̦lu neme̦luošu BW. 12410. Sprw.: kas me̦luo, tas zuog. me̦luo kâ grāmata, er lügt wie gedruckt; me̦luo, ka ausis od. pakausis kūp; me̦luo, ka ausis (vien) kust (kūp); me̦luo, ka lūkus plēš, von einem unverschämten Lügner. me̦luo, bet me̦luo pa guodam, lüge, lüge aber nicht so unverschämt! Kand. [me̦luot pa guodam, ganz unverschämt lügen Spiess. n. U.] me̦luo acīs skatīdamies, er lügt ins Gesicht. acis me̦luo, die Augen täuschen; be̦zmē̦rs me̦luo, der Besemer ist falsch; bise me̦luo die Flinte versagt. rudzi te ne˙kad neme̦luo, der Roggen gedeiht hier immer gut Remten. [Refl. -tiês, sich mit Lügen abgeben U. - Zu me̦li.]

Avots: ME II, 600

[me̦luotņa Saussen "ein Lügner".]

Avots: ME II, 600

‡ me̦ls (Sing. zu me̦li); die Lüge: vai nu katru me̦lu klausīsies? AP. darīt kuo pa me̦lam (zum Schein) Salis. es tev me̦la neme̦luošu BW. 12410 var.

Avots: EH I, 799

mèlša,

1): ticēt ļaužu melšām Jauns. Augšz. 195;

2): auch (mit el˜ ) Dunika, Frauenb., Lemb., OB.

Avots: EH I, 799

mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600

‡ mè̦lsākls ² ,

1) ein zänkischer Mensch
Saikava: kuo tu ap mani melsies kâ m.? gatavais m˙! vai būsi mierā!

2) "= mèļša 2" Prl.

Avots: EH I, 799

mèlšât: auch (mit el˜ ) Lemb. Refl. -tiês, plaudern, faseln, lügen (mit el˜ ) Frauenb.: kuo nu jūs, sieviņas, tâ melšājaties? kuo melšājies, kad nezini!

Avots: EH I, 780

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600

‡ mèlsienis ² Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

mèlsîgs: zu lügen pflegend (mit el˜ ) Stenden.

Avots: EH I, 799

mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.

Avots: ME II, 599

‡ melˆšīgs ² Seyershof, viel flunkernd, verlogen Segew.

Avots: EH I, 780

mel˜sika, comm., der Schwätzer, Aufschneider, die -in: tu tāds melsika Matkuln; mel˜siķis, f. -ķe, Kand.

Avots: ME II, 599

‡ melsinêt "(wiederholt, dauernd) schwatzen, faseln Kalupe": kā tu melsinē, kā pļāpā un staigā ar mēlēm pa ļaudīm! "lügen" (?) Zvirgzdine: mèlsinē ² (flunkert?) - pats nezina kuo.

Avots: EH I, 799

‡ mèlsinis ² Zvirgzdine, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

mèlsis: auch (mit elˆ ² ) Karls. ("?"); puiši, melši ("?") Tdz. 36370.

Avots: EH I, 799

mèlsis [N. - Peb., mèlsis ² Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599

mèlška ^2, comm., der Lügner Mar. n. RKr. XV, 126.

Avots: ME II, 600

mèlšķîgs, schwatzhaft, klatschhaft: tas tāds melšķīgs cilvē̦ks Mat. nezaimuo dievu ar savām melšķīgām sievām! Pantenius.

Avots: ME II, 600

‡ me̦lˆsuoņa ² Schwitten, Talsen "kas melš".

Avots: EH I, 799

mè̦lsuonis (unter mèlsis): ein Fasler (mit è̦l ² ) Auleja.

Avots: EH I, 799

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799

‡ *melšuôt, zu erschliessen aus nùomelšuôt.

Avots: EH I, 780

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

[*I  melst, zu erschliessen aus aizmelst Druva I, 392 "aizaugt, piesērēt"; vgl. (aiz)melzt.]

Avots: ME II, 599

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III ² , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies ² , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl ² ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs ² Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 _9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600

[III mèlst ^2, -šu, -su Warkh., Warkl. "mit Schwierigkeiten kämpfend (z. B. auf einem schlechten Weg) gehen."]

Avots: ME II, 600

mèlstavis, der Lügner Biel. n. U.

Avots: ME II, 600

‡ me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.

Avots: EH I, 799

melstiķis, der Lügner, (Faulenzer) Erlaa n. Etn. IV, 146, Wolm.

Avots: ME II, 600

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

‡ *melˆt, zu erschliessen aus samelˆt.

Avots: EH I, 780

melt, intr., schwarz werden Essern n. U.

Avots: ME II, 600

meltne,

2): auch (mit el˜ ) Schwitten, Serbig.

Avots: EH I, 780

meltne,

1) ein Schöpfgefäss [?]:
es paķēru meltnīti Lind.;

[2) meltne A. - Schwanb., mel˜tne Blieden, melˆtne ² Treiden, = mentne (wohl hieraus dissimilatorisch entstanden), mente 1;

3) "miltu pabiras" Stuhrhof].

Avots: ME II, 600

‡ me̦luģene, fem. zu me̦luģis, die Lügnerin (wo?).

Avots: EH I, 780

me̦luģis: auch Iw., Siuxt.

Avots: EH I, 780

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600

me̦luķis (unter me̦luģis): fem. me̦luķe auch Frauenb.; lakstīgala me̦luķīte (Var.: me̦luģīte, me̦lkulīte) BW. 28159 var.

Avots: EH I, 780

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

‡ mèlviņš ² Sonnaxt, das Filet: ir divi melviņi. Dissimiliert aus *melmiņi (zu mèlmeņi)?

Avots: EH I, 780

[melˆziens ² Kabillen, ein Schlag].

Avots: ME II, 600

melˆznis, ein wasserdurchtränktes, angefaultes Stück Holz Mar. n. RKr. XV, 126. Zu milˆzt.

Avots: ME II, 600

I melˆzt ² : auch Behnen, Ruhental, (mit elˆ ) Jürg., Serbig., Wenden.

Avots: EH I, 780

[I melˆzt ² Kabillen, melzt Nikrazen, Saussen, Aahof, schlagen. Reimwort zu belzt.]

Avots: ME II, 600

[*II  melzt, zu erschliessen aus àizmelˆzt; zu milzt "dunkel werden"?]

Avots: ME II, 600

[III mèlzt ² Warkl. "dauernd ein wenig schmerzen" Lettihn, Praulen; zu milˆzt

I.]

Avots: ME II, 600

[IV melˆzt, -žu, -zu, schnell laufen: zaķis melž pa lauku Jürg.]

Avots: ME II, 600

[V mèlzt, -žu, -zu AP. "= mèlst

II".]

Avots: ME II, 600

mēmele, eine Art Pflanzen: kas saka mēmeli nuoziedam? mēmele ziedēja ziliem ziediem. pin man, māmiņa, mēmeles kruoni! Kabillen BW. 15975.

Avots: ME II, 615

‡ II mēmele, comm., ein Stammer Warkl.

Avots: EH I, 806

‡ mẽmelêt, -ēju NB., sitzend schlummern (nieken): kuo mēmelē? ej gulēt!

Avots: EH I, 806

‡ mermelêt Lettg., schnell und undeutlich sprechen.

Avots: EH I, 801

mer̂melis,

1): auch Sonnaxt; ‡

2) "?": par re̦snu, druknu cilvē̦ku saka: tāds kâ m. (mit er̂ ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 801

[mer̂melis Warkh., Warkl., jem., der undeutlich spricht.]

Avots: ME II, 603

‡ muômele Erlaa, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 840

‡ mûmele Erlaa "?" (das Femininum zu mũmelis?).

Avots: EH I, 838

mũmelis, der Maulaffe: kuo tāds mūmelis zin! Dond.

Avots: ME II, 678

murmelis, s. mur̂mulis.

Avots: ME II, 670

‡ nameliņš Dünsb. Trīs romant. gad. 129, eine Deminutivform zu nams 8.

Avots: EH II, 4

namelis (unter nams ): der auf dem Grundbesitz eines Hofbauers errichtete (kleine) Hof eines Knechts (das Wohnhaus nebst Wirtschaftsgebäuden und Garten), die Häuslerei Dunika.

Avots: EH II, 4

namelnieks: wer in einem namelis (s. oben) wohnt Dunika.

Avots: EH II, 4

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692

‡ nuočur̃melêt Frauenb., abfressen: spradži nuočurmelē lapas kāpuostiem.

Avots: EH II, 37

nuomelis,

1) das Zäpfchen
Wid.; [wohl dissimilatorisch aus muomelis];

2) nuõmelis [Lautb., nuômelis ² Alschw., nuõmele Iw.], = nuomalis, die Schalkante [Rönnen, Matk.], Ahs.; [3) "eine seichte Stelle im See oder Fluss in der Nähe des Ufers": turies vairāk gar nuomeli! Bers.;

4) "der zwischen der Rinde und dem harzigen Teil befindliche Teil eines Baumstammes"
Rönnen.]

Avots: ME II, 818

nuomelis,

1) das Zäpfchen
Wid.; [wohl dissimilatorisch aus muomelis];

2) nuõmelis [Lautb., nuômelis ² Alschw., nuõmele [w.], = Ahs.;

[3) "eine seichte Stelle im See oder Fluss in der Nähe des Ufers":
turies vairāk gar nuomeli! Bers.;

4) "der zwischen der Rinde und dem harzigen Teil befindliche Teil eines Baumstammes"
Rönnen.]

Avots: ME II, 818

I nuomelis,

2): auch Zabeln n. FBR. IV, 64,. Degunen; nav n. labs skalinš Tdz. 55753 (aus Kurmalen). Die Bed. 3 ME. II, 818 ist zu streichen: statt nuomeli spreche man in Bers. nuome̦li, das auf nuomali zurückgeht.

Avots: EH II, 67

‡ II nuomelis Lüdern "jem., der sein ganzes Leben lang Pächter gewesen ist". Mit Umlaut aus *nuomalis? Vgl. nuõmaliẽtis und (unter nuõmala

3) nuomalīte.

Avots: EH II, 67

nùomel˜nêt: ābuliņš nuomelnējis AP.

Avots: EH II, 67

nùomel˜nêt, nùome̦lnuôt, intr., schwarz werden: nuomelnējušas ruokas R. Sk. I, 92, MWM. VIII, 589; nuome̦lnuojuši luogu stikli A. XI, 178. tautiņās nuome̦lnuoju zaļu mauru staigādama BW. 18753.

Avots: ME II, 818

nùomel˜nêt, nùome̦lnuôt, intr., schwarz werden: nuomelnējušas ruokas R. Sk. I, 92, MWM. VIII, 589; nuome̦lnuojuši luogu stikli A. XI, 178. tautiņās nuome̦lnuoju zaļu mauru staigādama BW. 18753.

Avots: ME II, 818

‡ nùomelnît, schwarz machen: kas (aukla) iepriekš bija nuomelnīta Janš. Līgava I, 209.

Avots: EH II, 67

nùome̦l˜nuôt,

1): auch Iw.; sietavas auduši baltas un tad nuome̦lnuojuši me̦lnas AP.;

2) (s. unter nùomel˜nêt): nuome̦lnuojuši skursleņi Jauns. Raksti VI, 52.

Avots: EH II, 67

nùome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nuome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nùome̦luôt,

1): "ar me̦liem nuoliegt" Nötk.;

2): auch Degunen, Golg., Lub., Meselau, Ringmundshof. Refl. -tiês,

1): viel lügen
Vank.; ‡

2) eine Lüge begehen
Seyershof: es nuome̦luojuos: nebij tâ, kâ stāstīju.

Avots: EH II, 67

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagli Gr.-Memelshof, Gramsden, Neu-Rahden, Neu-Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. -tiês "?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagļi Gr. - Memelshof, Gramsden, Neu - Rahden, Neu - Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. - tiês"?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818