mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595

mè̦lkulis,

1): auch (mit e̦lˆ ² ) Salis, Siuxt; ‡

2) der Schwätzer
BielU. (aus Büttn. 1126).

Avots: EH I, 798