mir̂guôt [li.
mirguoti "блестѣть"] Spr.,
mir̂gât, [mìrgāt 2 Kl.],
-ãju,1) schimmern, flimmern, funkeln, leuchten: viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis.
[uguns mir̂guo 2 Sessau].
kad sāk ze̦ltā mirgāt rīti Bārda.
man sāka mirguot acu priekšā Vēr. II, 1482.
pērles mirguo Stari I, 333.
pa˙starpāmm mirguoja lieli dze̦lte̦ni ziedi Zalktis № 4, 111;
[2) ar acīm mir̂gāt Warkl.,
mit den Augen blinzeln;3) mirguôt AP., Stelp., Fest.,
[mirgât Stelp., Fest.,
mir̂gât Domopol, Drosth.],
fein regnen: lietus līdz šim bij mirguojis Apsk. v. J. 1901, S. 609;
4) mirguôt, "smalki viļņuot";[5) mir̂guôt "schnell laufen" Warkl.].
Avots: ME II,
633