mirmināt

mir̂minât, 2, staubregnen: visu priekšpusdienu mirmina lietus Ahs. nav ne˙kāds lietus, tikai mirmina Behnen, Kursiten.

Avots: ME II, 634


mirmināt

I mir̂minât 2 : auch Siuxt, (mit ir ) Frauenb.

Avots: EH I, 818


mirmināt

II mirminât,

1) meckern
(mit ir̂ 2 ) , NB.: kaza mirmina; "leise blökend Lämmer locken" , (mit ir̂ 2 ) Dunika: ave mirminā;

2) grundlos lachen
(mit ir̂ 2 ) NB.: paliec klusu! kuo te mirmini? - kuo nu te mirmani ("?")! Saul. Daugava 1928, S. 57.

Avots: EH I, 818


mirmināt

III mirminât Frauenb., = virminât.

Avots: EH I, 818