I mir̃te, [mìrte ² Prl.], der Tod: man jau mirte ne+maz nenāk PS. pīlē̦ni sprāgst cits pēc cita; kas tā par mirti, kas ne! Dond. [Umgebildet aus einem i- Stamm, vgl. li. mirtìs, la. mors, ai. mṛti-ḥ "Tod", čech. mrt "totes Fleisch auf Wunden".]

Avots: ME II, 635

I mir̃te: kuopt līdz mirti Gramsden n. FBR. IX, 111.

Avots: EH I, 818

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

II mìrte: auch (mit steigender Intonation) Oknist, Sonnaxt; miršu vaiņadziņi BW. 5959 var. dārza m. Rig. Strand, der Buchsbaum.

Avots: EH I, 818