I muncis,

1) der obere Teil eines Kinderkleides
Brig.;

2) nicht gut anliegendes Kleidungsstück;

3) der Plur. munči, munceknīši, ein Kinderrock:
munči - bē̦rnu svārciņi, pār galvu uzmaucami Naud.

Avots: ME II, 666, 667

I muncis,

1): bē̦rnu sautēt nuost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 307; "kamzuolis; vīriešu adīta jaka" (mit un̂ ² ) Grenzhof n. Fil. mat. 63; "bieza pašaustas drēbes (sieviešu) jaka" (mit uñ ² ) Frauenb.; "adīta vai nuo drēbes šūta šaura (sieviešu) jaciņa" (mit uñ ) Siuxt; dabūsi pa muñci (= muguru)! Siuxt.

Avots: EH I, 832

[II muñcis, der Mischmasch, ein Brei: zivis zupā izjaukušas; iznācis tikai tāds muncis Jürg., Schrunden.]

Avots: ME II, 667

[III muñcis, ein rundliches, wohlgenährtes Lebewesen Ruj.]

Avots: ME II, 667