mutêt, -ẽju, mutît, -ĩju, tr., küssen: viņa šmukstē̦dama tai mutēja pieri Tirmz. šis mutējis ve̦cākus un tielē̦tuos Janš. jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies LP. V, 378;

2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]

Avots: ME II, 675

I mutêt: auch Oknist. Refl. -tiês,

2): auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 836

‡ II mutêt Bērzgale "stören, hindern". Refl. -tiês Bērzgale: ceļā cieši mutējās "radās klizmas (šķēršļi)". Aus r. мутить?

Avots: EH I, 836