mušķît, -ĩju, tr.,

1) unbarmherzig hauen:
zirgu Gold., Wid.;

2) umbringen.
Refl. -tiês, sich reissen U.

Avots: ME II, 673

mušķît,

1): "muocīt līdz nāvei" Siuxt; "plêst, niekuodamies pluinīt" Frauenb.: suns mušķī cimdu. Refl. -tiês: puiši ar meitām mušķījas Frauenb.; "niekuoties, velti darbuoties" ebenda: teļš mušķījas gar guovi.

Avots: EH I, 836