[mā`ls, s. màlis.]

Avots: ME II, 581

mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mālus mĩt, den Lehm treten. ve̦lns e̦suot licis ar zirgu mālus mīt LP. V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūr,a un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ māliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūr,as māli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mālu trauks, Lehmgeschirr; mālu minējs, der Lehmtreter. Zu li. mólis dass. [und vielleicht (wenn mit altem ā!) zu slav. malina "Himbeere", s. Berneker Wrtb. II, 12, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380.]

Avots: ME II, 581

I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.

Avots: EH I, 791

II mā`ls (unter màlis

1): rīta māla (māliņa 21951 var.) malējiņa BW. 3344 ¹ .

Avots: EH I, 791