māsēna

mãsē̦na [od. mãse̦na] Rutzau n. RKr. XVI, 158, Demin. māsesiņa BW. 25411, māsenīte 598, 4, die Schwester, das Schwesterchen; [um Pussen dafür māse̦ns (wohl mit e, aus ē̦).]

Avots: ME II, 586


māsēna

mãsē̦na: auch (māsena) BW. 3528, 1 var.

Avots: EH I, 793