mê̦sls (li. mė´šlas "Dügner"),

1) der Dünger, Mist:
iekrist mē̦slā Lautb.; gew. der Plur. mê̦sli, mêšļi ² Tals., Waldegahlen: kūts, aitu, cūku, guovju, luopu, zirgu mē̦sli;

2) das Fegsel, Kehricht, Schutt:
tāds nav ne mē̦sluos atruodams. nuo mē̦sliem paduoms jālasa;

3) jūr,as mē̦sli, der Seetang;

4) mēšļi in Selb. n. BW. III, 3, 875, das Stroh-, Heulager
(= cisas): mēšļi bija cisas, uz kur,ām mirējs gulējis, un istabas mē̦sli. Zu mêzt.

Avots: ME II, 621

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809