mẽ̦tara Ahs., [Līn.], mē̦te̦ra, auch mē̦tars BW. 590,

1) die Staude:
rāceņu mē̦tari LP. VI, 775;

2) die Minze (mentha).
Vgl. mẽ̦tra, mātara.

Avots: ME II, 621

mẽ̦tara,

1): auch Frauenb., Perkunen: nevaid uogu mē̦tariņu BW. 12189 var.;

2): nuo tām upes mē̦tarām BW. 8397 ¹ .

Avots: EH I, 810