mẽ̦tara Ahs., [Līn.], mē̦te̦ra, auch mē̦tars BW. 590,

1) die Staude:
rāceņu mē̦tari LP. VI, 775;

2) die Minze (mentha).
Vgl. mẽ̦tra, mātara.

Avots: ME II, 621

mē̦te̦ra (unter mẽ̦tra): Demin. mẽteriņas (neben mē̦tras) Frauenb. a. Fil. mat. 77: te nav uogu mēteriņu BW. 12189 var.

Avots: EH I, 810