I mîkla, [ein acc. s. mīklī Pas. I, 323 (aus Preili) und loc. s. mīkļ Pas. I, 148 (aus Biržgalis)], der Teig, Brotteig: Sprw. cik mīklas, tik kliņģeŗu. [Nest li. minklas dass. zu mîcît.]

Avots: ME II, 641

I mîkla: mīklās ruokas sabāzušas BW. 27294.

Avots: EH I, 820

II mīkla, eine wilde Johannisbeere ohne Säure (ribes alpinum?) Döbner n. U.

Avots: ME II, 641

III mîkla, mîkla ² N. Bartau, [Zb. XVI, 203], das Rätsel: mīklu atminēt, uzminēt, ein Rätsel erraten. prasīja ēdienu gan caur mīklām, gan tâ˙pat tiešam BW. III, 1, S. 17. man nebij ne ziņā, ne mīklā (ich wusste es gar nicht), ka kāds cilvē̦ks šeit tuvumā Alm. Zu minêt.

Avots: ME II, 641

III mîkla: mîkla: duošu ... mīklas atminēt BW. 26045, 1.

Avots: EH I, 820