nùošļakstêt, nùošļekstêt, intr.,

1) einen platschenden, plätschernden Schall von sich geben:
dubļi vien nuošļakstēja BW. 13611, 5. viļņi nuošļakst A. XXI, 185. viņa vārdi laiž pret sienu, ka nuošļekst vien LP. I, 115,

2) "bespritzt sein"
Spr.

Avots: ME II, 867

nùošļakstêt, ‡ Refl. -tiês, = nùošlakstêt: svieda ... bluķi ūdenī, ka nuošlakstējās vien Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94.

Avots: EH II, 95