nùobļaût,

1) intr., ein Geschrei erheben:
gan nuobļauj vien Etn. III, 185:

2) tr., abschreien, schreiend absingen:
tie dziesmu nuobļāva MWM. VI, 766;

3) tr., im Schreien übertreffen:
viņš visus nuobļauj. Refl. - tiês [li. nusibliáuti],

1) mit Behagen aufschreien:
teļi nuobļāvās;

2) sich abweinen:
bē̦rns nuobļāvies.

Avots: ME II, 763

nùobļaût,

1): "gan" ME. II, 763 zu verbessern in "gans"; ‡

4) eine Zeitlang schreien, weinen:
nuobļāve, nuobļāve, i[r] ne˙kā Kaltenbr. guovs nuobļaun gan kādu laiku pēc teliņa, bet tad aizmirst AP.; ‡

5) "atraut ar burvību, nuobrīnuot, kādu vārdu pasakuot" Kaltenbr.: mums pienu nuobļāve. Refl. -tiês,

2): šī tâ nuobļāvusēs un nuobē̦dājusēs, kâ kāds īstenieks būtu miris Janš. Bandavā I, 110.

Avots: EH II, 33