nùotecêt [li. nutekė̕ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês, ‡

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99