nãburgs auch nãbur̃dziẽtis, f. nãbur̃dze, nãbur̃dziẽte, nãbur̃dziẽce Smilt., [nāburdzīša Leijerk. I, 93], der Nachbar, die - in: dzīvuoja divi nāburgi, divas nāburdzes. lustējat, nāburdzieši! BW. 10200. [Nebst estn. nābur wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. and. nābūr), und zwar dürfte die le. From mit Metathese aus einer ältern (nd.) From nāg(e)būr entstanden sein.]

Avots: ME II, 697, 698

nãburgs: schon Psalmen ² 24; mit ur̃ AP., Salis, mit ur̂ ² Orellen, Strasden; Demin. nom. plur. nāburdzīši BW. 26113 var.; pie nāburga raugu te̦ku, pie nāburga uguntiņu BW. 31152, 1. tuvējuos nāburguos 6427, 3 var.

Avots: EH II, 7

‡ *nābargs, zu erschliessen aus dem Demin. nom. plur. nābardziņi BW. 26113 var., = nãburgs.

Avots: EH II, 7