nāss
nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],
1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;
[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;
3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 507].
Avots: ME II, 701
1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;
[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;
3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 507].
Avots: ME II, 701