nīdēt

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746


nīdēt

nĩdêt, - u, - ẽju, intr.,

1) leise brüllen
[Dond., Dunika, Wandsen], Ahs., [Līn.]: guovis īd jeb nīd, kad grib ēst Etn. II, 51. es apsegšu buļļu ādu, tu staigāsi nīdē̦dama BW. 25278, 5; 2) weinen, flennen: "nīd kâ guovs", saka, kad kāds raud, bet raudāt negribas.

Avots: ME II, 746


nīdēt

I nîdêt: auch AP., C., Ermes, Heidenfeld, Jürg., N.-Peb., Prl., Saikava, Serbig., Trik., Wenden, (mit î 2 ) Behnen, Frauenb. Kegeln, Lemb., Lems., Pankelhof, Salis, Schwitten, Selg., Smilt., Stenden, Windau, (mit ĩ ) Dunika, Seyershof, Zabeln, ‡

2) praes. -ēju, ausrotten C., Ermes, Grawendahl, Salis, Trik.: n. blusas. zâle jānīdē. Refl. -tiês,

1): tie jau sen nīdējās Dünsb. Trīs romant. gadīj. 35.

Avots: EH II, 26


nīdēt

II nĩdêt,

1): auch Iw. n. FBR. VI, 52, PIKur., Selg., (mit ī ) Assiten, Grawendahl: kâ guosniņa nīdē̦dama Tdz. 45842.

Avots: EH II, 26