nebēda

nebè̦da, die Sorglosigkeit, der Übermut, gew. līdz nebē̦dai, uz nebē̦du, uz pašu nebē̦du, bis zum Äussersten, aufs Äusserste, sehr: jautrs un pārgalvīgs līdz nebē̦dai A. XX, 938. smildzināja smalks lietutiņš, līdz nebē̦dai atšķaidīdams lauku celiņus XVI, 868. nu ir gan paē̦sts uz nebē̦du A. XIII, 2, 157. tie laiskuojuši uz tuo nebē̦du Etn. IV, 156. šās divi pagājušās dienas gan dzīvuojām uz nebē̦du, lebten wir in Herrlichkeit und Freuden, ohne Sinn und Verstand Kaudz M.

Avots: ME II, 708