nebēdnieks
nebèdniẽks, f. -niẽce, nebèdnis [Fest., Stelp.], f.
1) [ein
Demin. nebēdniecē̦ns Jaunie mērn. laiki I, 15], ein Fragenichts, Schlingel, der (die) Ausgelassene: es bij[u] liela nebēdniece (Var.: nebēdnīca), kad es augu bāliņuos BW. 29325. bij manu savu baltu muti duot tam puiša nebēdnīm? 10550;
[2) nebēdnieks, der Furchtlose, der Held Glück Jerem. 5, 16].
Avots: ME II, 709
1) [ein
Demin. nebēdniecē̦ns Jaunie mērn. laiki I, 15], ein Fragenichts, Schlingel, der (die) Ausgelassene: es bij[u] liela nebēdniece (Var.: nebēdnīca), kad es augu bāliņuos BW. 29325. bij manu savu baltu muti duot tam puiša nebēdnīm? 10550;
[2) nebēdnieks, der Furchtlose, der Held Glück Jerem. 5, 16].
Avots: ME II, 709