I niẽkât [Tr., Bl., Nigr.], nìekât ² [Warkh., Kl., Taurkaln, Kr.] (li. niekóti), - ãju, niekuôt Kanv., BW. 8184, tr.,

1) Grütze, Mehl in einer Mulde zur Reinigung von den Hülsen schwingen:
Lai tā (līgaviņa) me̦lna nenuoput, sijādama, niekuodama BW. 27983, 1. kaņepes sabēra siekā un ielika nuokarsē̦tus akmeņus, pēc kam niekāja, kamē̦r tās iztuska Etn. I, 3. teci, teci, Daugaviņa sijādama, niekādama; teci, ze̦ltu sijādama, sudrabiņu niekādama! BW. 31017. dē̦la māte, pre̦cē̦dama, sieku nesa ruociņā; sijā sietu, niekā vāku, tu labākas nedabūsi! 11712;

2) fig., bekritteln:
dēlu māte, ciemā gāja, sietu nesa padusē; sijādama, niekuodama manu mazu augumiņu BW. 8370. [Zu gr. νεῖχλον· λίχνον Hes., νειχητήρ· λιχμητήρ Hes., νιχᾷ· λιχμᾷ Hes., kymr. nithio "Futter schwingen", s. J. Schmidt Kritik 108 ^1, Zupitza BB. XXV, 97, Bechtel Lexilogus 215 f.]

Avots: ME II, 750

I niẽkât,

1): auch Schwitten, (mit ìe ² ) Erlaa, Fest., Oknist, Sonnaxt, (mit ie ) Kurmene, (niekât ² ) Auleja, Skaista, Zvirgzdine: n. kaņepes - auch Erlaa, Fest.

Avots: EH II, 27

II niẽkât, s. niekuôt.

Avots: ME II, 750

II niẽkât, Refl. -tiês: mit langen Zähnen essen (aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 27