niẽkuôt,

1): sāc tik savu labu n˙!;

2): draudzeni niekuodama zadina Annele Janš. Līgava I, 276. Refl. -tiês: ja mana auss neniekuojas, es šķitu dzirdam... Delle Negantais nieks 178.

Avots: EH II, 27

I niẽkôt, - ãju, tr.,

1) zu nichte machen, vernichten:
kuo nu niekuo pats savu mantu? A. XX, 807. zirgi niekuo auzas LP. V, 151;

2) nichtswürdig behandeln, herabsetzen:
viņš tuo niekuoja un izsmēja Janš. es ne˙kad neaizmirsīšu: tâ mani niekuot! Aps. nu raudāju, nu bij žē̦l (māsas), dzirdu tautas niekuojuot (Var.: niecinām, nicinām) BW. 13713, 3. Refl. - tiês, sich mit Lappalien abgeben, Unsinn, Mutwillen treiben: kuo nu niekuojies? LP. V, 107. viņš duomāja, meitene niekuojuoties LP. VII, 142. Subst. niẽkuõjums, das Verachtete, die Verachtung; niẽkuôšana, das Vernichten, Verachten; niẽkuôtãjs, der Vernichteŗ Verächter. Zu niẽks.

Avots: ME II, 751

II niekuôt, s. niẽkât I.

Avots: ME II, 751