nùoaîcinât, tr.,

1) jemand von einem Ort wohin laden, auffordern, rufen, abberufen
Spr.: citi turp tika nuoaicināti uz atbildēšu Launitz;

2) eindringlich auffordern, einladen, bitten:
viņš mani vienmē̦r tâ nuoaicina pie sevis.

Avots: ME II, 757

nùoaîcinât

1): viņš mūs iekš mūsu grē̦kiem nuo pasaules neir nuoaicinājis Bergm. Saņemamas sprediķu mācības 1795, S. 2.

Avots: EH II, 30