nobaukšķēt

nùobaũkš(ķ)êt, intr.,

1) polternd hinfallen:
lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;

[2) erdröhnen:
kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. - tiês, eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen: uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]

Avots: ME II, 760