nùoblākšêt, nùoblākšķêt, einen Krach tun, einen knallenden Laut von sich geben: aizkrita trepju gala durvis, brīdi vē̦lāk nuoblākšēja lejā Upīte Sieviete 274. [korķi vien nuoblākšēja ūdenī, kâ kad tuos pat˙laban nuo pudelēm vilktu Valdis Stabur. b. 47.]

Avots: ME II, 762, 763

nùoblākšêt, ‡ Refl. -tiês, erknallen: vāks nuoblākšējās Pas. III, 31.

Avots: EH II, 32