nùobraũkât, freqn. zu nùobràukt, nuobraukā liekās lāses pie puodiņa malas Purap.;

2) abfahren:
zirgu, ratus, ceļu. dievs, duod zivju zvejniekam tikšu laivu nuobraukāt! BW. 11710. tie vakar nuobraukāja mūsu rudzu gabaliņu 20917. [Refl. - tiês, ohne Erfolg und sich erschöpfend wiederholt fahren: nuobraukājās, bet ne˙kā nesasniedza C.]

Avots: ME II, 764

nùobraũkât, ‡

3) eine gewisse Zeitlang hin und her fahren:
dažu dienu nuobraukāsi, kaķenītes me̦klē̦dams Tdz. 42087. Refl. -tiês,

1): tīri veltīgi nuobraukājies tādu tālu ceļa gabalu Janš Bandavā II, 122; ‡

2) bis zur Erschöpfung od. bis zum Überdruss hin und her fahren:
kâ tas ve̦zums aizdzīts, dze̦n atkal citu, un muļķītis nuobraukājas, skaidri muļķis palikdams Pas. XII, 356.

Avots: EH II, 33