nùodur̃t [li. nudùrti], abstechen: ve̦lē̦nu;

2) erstechen, schlachten:
tē̦vs nuodūra suķi MWM. VI, 258. kaimiņa ķēniņš nuodūris pašu ķēniņu LP. IV, 69;

3) senken, hängen lassen:
acis, galvu. viņa nuodūra acis A. XX, 308, galvu Vēr. II, 196. uz zemi pieri nuodūris Adam.;

[4) anstossen:
es savu galvu nuodūris, ich habe mir den Kopf gestossen U.] Refl. - tiês, sich erstechen: kad tu nuodurtuos! viņš nuodūries uz zuobe̦na LP. VII, 526.

Avots: ME II, 778

nùodur̃t,

1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;

2): n. sivē̦nu Kand.;

3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,

1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡

2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.

Avots: EH II, 42